ZZ.lv ARHĪVS

Logo

Sestdien «Zemgales Ziņās»: «Kulk» darbinieka nāvē vaino viņu pašu; Ozolniekos apbūves gabalu vietā – lauksaimniecības zeme

> www.zz.lv
Vietējās ziņas

2011. gada 11. novembris 21:18

2512
Sestdien «Zemgales Ziņās»: «Kulk» darbinieka nāvē vaino viņu pašu; Ozolniekos apbūves gabalu vietā – lauksaimniecības zeme

Pēc divu mēnešu darba Valsts darba inspekcijā (VDI) parakstīts akts par nelaimes gadījumu Raiņa un Mātera ielas krustojumā, kur rekonstrukcijas laikā 14.septembra rītā bojā gāja uzņēmuma «Kulk» darbinieks. VDI tā arī nav izdevies iegūt pierādījumus, ka notikušajā rupji pārkāpti darba drošības pasākumi, kuru dēļ strādniekam iestājusies nāve.

Tieši otrādi – «Kulk» apgalvo, ka strādniekam nav bijis jābūt tranšejas bedrē laikā, kad viņu apraka smilšu nogruvums. Tuviniekiem un bijušajiem kolēģiem gan ir cita versija par notikušo, un viņi apsver iespēju taisnību meklēt tiesā. Plašāki komentāri no iesaistītajām pusēm – sestdienas laikrakstā.Apbūves gabalu vietā – lauksaimniecības zeme Daudzi apbūves gabali pārveidoti par lauksaimniecībā izmantojamu zemi un iezīmētas applūstošās teritorijas – tādas ir jaunā Ozolnieku novada teritorijas plānojuma 2012. – 2024. gadam galvenās iezīmes. Plašāk lasiet sestdienas laikrakstā.Lāčplēša ielā neslēpj lepnumu par senčiemLāčplēša ielas iedzīvotāja Rita Hartmane no bērnības trīsdesmitajos gados atceras, ka no mājas pagalma varēja redzēt Trīsvienības baznīcas torni. Skatu neaizsedza ne ābeļdārzi, ne kaimiņu mājas, ne pilsētas slimnīca. Ritas tēvs Indriķis Paspārne bijis latviešu strēlnieks. 1915. gadā divdesmit sešu gadu vecumā cīnījies Rīgas frontē pie Ložmetējkalna. Karojis arī pret bermontiešiem. Rita stāsta, ka esot arī apbalvots, taču fotografējoties ordeņus klāt pie mundiera nav spraudis. Viņam kā brīvības cīnītājam bijusi «pirmā roka» divdesmito gadu agrārās reformas gaitā, kad tika sadalīta agrākās Valdekas muižas zeme. «Zemgales Ziņu» sestdienas numurā pētām Lāčplēša ielas vēsturi un iedzīvotāju dzīvesstāstus.Anda Kalēja: Speciāli raudināt nevajag«Citi teic, ka vijole ļoti žēli skan, bet es cenšos ļoti žēli nespēlēt. Ja kāds grib speciāli kādu raudināt, vijoles skaņas var stiept un vilkt, tad sanāks patiesi ļoti, ļoti žēli. Bet es uzskatu, ka bērēs nevajag raudināt, spēlēt jācenšas maksimāli gaiši, mīļi un viegli, jo palicējiem pietiek smaguma un bēdu,» par savu darbu stāsta vijolniece Anda Kalēja. Arī viņas liktenis nav bijis viegls – par ko stāstām sestdienas laikrakstā.Plašāk lasiet «Zemgales Ziņu» 12.novembra numurā.• Drukātas avīzes saturs pieejams arī portālā zz.lv, ko var atrast sadaļā «Avīze» vai spiežot šeit .• Reģistrējoties portālā, tā konta papildināšana iespējama, spiežot šeit .• Tāpat portālā iespējams abonēt avīzi, par ko sīkāka informācija - šeit .

Kategorijas

Kategorijas