Lielākā laime - iet ar savām kājām

2007. gada 15. jūnijs 14:55

1078

Alma Katrīna Zariņa tikko piedzīvojusi bagātu jubileju - 90. Neredzamajam «laika skaitītājam», kas pa pēdām staigā, sirmās kundzes takā bijis daudz ko redzēt - Latvijas brīvvalsti, karu, arī izsūtījumu un cenšanos ar to sadzīvot turpmākajos gados.

Sibīrija paņēma sešus Almas jaunības gadus. «Četrus paliku parādā. Nebūtu Hruščova, nezinu, kā mājās tiktu!»

Vorkutā nācās strādāt ķieģeļu fabrikā. «Sibīrijā bija drausmīgi. Īpaši tika sisti un nogalināti vīrieši. Pret sievietēm liktenis bija saudzīgāks - mēs vairāk atgriezāmies. Savs režīms jau bija, un daudz kas bija atkarīgs no konvoja labvēlības,» spriež kundze.

Viņa atzīst, ka pārinodarījuma sajūta saglabājusies, taču nevienu par to nevarot sodīt, jo visi cilvēki nav vienādi. «Lielajā netaisnības barā bija arī tādi, kas domāja citādi, bet ļaunais guva pārspēku. Jāsadzīvo ar to,» viņa teic.

«Tas bija ļoti liels pārdzīvojums, kad lēģera priekšnieks sanāksmē paziņoja, ka mūsu soda mērs samazināts un tiksim sūtīti atpakaļ uz savām dzīvesvietām. Taču bija grūti sazināties ar mājiniekiem, jo garas vēstules nevarēja rakstīt - tikai dažas rindiņas.»

Plašāk par Almas kundzes dzīves gājumu lasiet sestdienas «Zemgales Ziņās».

ZZ.lv ARHĪVS

Lielākā laime - iet ar savām kājām

Kategorijas