ZZ.lv ARHĪVS

Uz krāsainām trepēm Dolomītu Alpos

Lāsma Antoneviča

2007. gada 24. jūlijs 12:05

824
Uz krāsainām trepēm Dolomītu Alpos

«Te tev nav nekādi Tatri,» klusībā pie sevis novelku, tverot Dolomītu Alpu neaprakstāmi skaisto realitāti. Brīžam spuraini un asi kā vējā jaukti mati, brīžam strupi kā pirksti, bet pamatīgi un tinušies dažādu nokrāsu plīvuros. Tomēr visu cieņu Tatriem, kuri vienmēr atsauks atmiņā iemīlēšanos kalnos. Bez tā nebūtu šīs vasaras piedzīvojuma Ziemeļitālijā no 7. līdz 17.jūlijam.

Kad pērnās vasaras tveicīgajās jūlija dienās izkāpelējām Augstos Tatrus Slovākijā, iepazinām ne vien nogurumu, sāpošas kājas, bet arī fantastisku augstuma dimensiju, klusumu un mieru, un, ko nu slēpt, arī nelielu devu adrenalīna un gandarījuma par pievārētajām virsotnītēm nedaudz pāri 2000 metru atzīmei, kopā ar vīru sapratām, ka kalni kļuvuši par mūsu ģimenes «meku», kur atgriezties.

Tīri loģiski arī šā gada atvaļinājumu plānojām pavadīt krietni augstu virs jūras līmeņa. Es būtu samierinājusies ar pērnajām takām, taču Kasparam pa galvu maisījās kas nopietnāks.

Tā realitāti sāku apjaust pamazām - ik pa brīdim e - pastā ieripoja kāds kalnu ceļojuma apraksts, vīrs sarunās aizvien biežāk pieminēja Alpus, taču pa īstam saprašana radās, kad viņš Rīgā atrada klinšu kāpšanas sienu (aizņemtības dēļ pati to izmantoju tikai dažas reizes) un mūsu iedzīvi papildināja ekipējums : sistēmas, aizsargķiveres, karabīnes, pašdrošināšana, trekinga nūjas, ērtas mugursomas un citi elementi, kam pat īsti nosaukumus nezinu.

Arī ceļojuma galamērķis - Kortīna d'Ampeco (Cortina d'Ampezzo) Itālijā - ir vīra izlolots. Man atlika «pekelēties» līdzi un paļauties, ka nolūkotās Via Ferrata takas sniegs kāroto piepildījumu un baudījumu, neizraisot briesmas dzīvībai un veselībai. To, ka būs skaisti, jau zināju!

Raksta turpinājumu lasiet trešdienas, 25.jūlija, «Zemgales Ziņās».