«Es visu izbaudu līdz galam...»

2007. gada 27. jūlijs 11:18

2461

«Jelgava ir mana mīļā pilsēta. Neesmu nekad rāvusies uz Rīgu, uz trokšņiem. Man no šejienes prom iet negribas. Skaistākais, kas ar mani ir noticis, ir tieši šeit,» saka pedagoģe un kantrī deju dejotāja Siāra Vīgante, kura šobrīd atrodas Vācijā, lai piedalītos līnijdeju festivālā.

Par savu krāsu viņa sauc sarkano. Dziļo. Tā vis nav tā košā, bet piesātinātā - vīnsarkanā, viņa saka un tā es arī iztēlojos - tur uz dejas grīdas - vijīgu, noslēpumainu ar vīnsarkanu temperamentu katrā kustībā.

Šogad Siāra plūkusi laurus atklātajā Baltijas valstu līnijdeju festivālā un ieguvusi trešo vietu. Kantrī mūzika viņu valdzinājusi vienmēr. Kad Latvijā sākušās pirmās līnijdeju vēsmas, sapratusi, ka tas ir aicinājums.

«Nevarēju iedomāties, ka pie šādas mūzikas var arī dejot,» atzīst Siāra, kas šo mākslu apguvusi skolotājas Ivetas Kalniņas - tagadējās pasaules čempiones - vadībā. Pie šīs dejas karalienes Siāra joprojām iet uz privātstundām.

Tagad kantrī dejas viņas vadībā mācās meitenes no pirmās līdz divpadsmitajai klasei. Pa retam uzrodoties arī kāds puisis, tomēr galvenokārt šāds kustību prieks savaldzinājis meitenes, atzīst Siāra.

Viņa ir pārliecināta, ka līnijdejas ir tāda lieta, ko var iemācīties jebkurš cilvēks, kas pat nekad nav dejojis. Pie tam šī nodarbe ir labs veids kā piedalīties dažādos jaukos pasākumos rudens un ziemas periodā, kas notiek Latvijas klubos. Līnijdejas, kaut arī Latvijā ātri gūst popularitāti, daudziem joprojām ir pasveša lieta. Kā notiek šīs sacensības?

«Dejas parasti dejo bez pāra, bet ir arī pāra dejas. Sacensību norise ir līdzīga kā sporta dejās - visi dejo vieni un to pašu, klāt liekot savas variācijas. Jādejo sešas dažādas dejas. Ir stingri noteikumi gan kustību, gan tērpu ziņā. Tērpi ir ļoti līdzīgi kā balles dejām. Lai nodejotu sešas dejas, ir nepieciešami četri tērpi,» stāsta Siāra, kura nākamgad janvārī iecerējusi doties uz pasaules čempionātu. Lai piedalītos šāda līmeņa pasākumā ir nepieciešams vismaz vienu reizi būt pirmajā piecniekā Eiropas līmeņa sacensībās. To Siāra jau ir sasniegusi. Viņa atzīst, ka dejošana ir dārga izvēle.

«Tas ir dārgs prieks - dalības maksa, tērpi. Bet man tāds sapnis ir bijis, un es gribu to atļauties. Dejā kustība ir tikai viens no elementiem. Domāju, ka bez emocionalitātes un radošas cilvēka iekšējās pasaules nodejot labi nav iespējams. Tad būs tikai «plika kustība». Varbūt laba, bet tomēr kaut kas pietrūks.»

Visai liels ir mans pārsteigums, kad atklājas, ka šī trauslā un smaidīgā sieviete plūc vīra nošautās pīles. Ar medījumiem ir tā, ka daudz un dikti jāmācās, lai ēdiena baudītājiem tie garšotu, stāsta Siāra. Kaut ko varot pagatavot no mežacūkas, aļņa, bebra gaļas. Vislabāk cilvēkam, kurš nav lielisks pavārs, iznākot medījuma gaļas kotletes un šašliks, bet bebra gaļa esot garšīga žāvētā veidā.

Kādu reizīti būts līdzi arī vīram pīļu medībās. Viņas vērtējums par šo nodarbi ir sekojošs: «Nu tā...Visi šaudās apkārt. Jocīgi ir. Uz lielajām medībām nekad neesmu bijusi.»

Rakstu pilnā apjomā lasiet sestdienas, 28.jūlija «Zemgales Ziņās».

ZZ.lv ARHĪVS

«Es visu izbaudu līdz galam...»

Kategorijas