Ar pateicības prieku apveltīts cilvēks

2007. gada 10. augusts 15:00

1489

Ināras mirdzošās acis, elegantā stāja, glītais profils un pašcieņas pilnā izturēšanās manu uzmanību piesaistīja jau sen. Bet katrai sarunai savs laiks.

Pilnīgi droši var teikt - ja šis raksts būtu par kādu latvieti, tā sākumā neminētu, ka viņš ir latvietis. Vai ne?Sabiedrības integrācijas centra direktore Rita Vectirāne par Ināru saka, ka viņa cēli nes savas tautas smagumu. Ināras brālis, Jelgavas čigānu nacionālās kultūras biedrības priekšsēdētājs Haralds Didžus uzskata, ka māsa ir ļoti gudra un talantīga sieviete. Ko domā Ināra pati?«Ak, šausmas! Ko nu par mani var rakstīt? Esmu parasts cilvēks,» viņa saka, bet šajā saulainajā vienkāršībā arī ir kaut kas neparasts. Un neparasts ir arī viņas nelielais un elegantais dzīvoklītis. Niansētas gaišas krāsas, lieliski aizkari, stūra dīvāns maigā pasteļtonī ar īpaši glītiem, nokrāsās pielāgotiem atlasa spilveniem, virtuve daudz labāka nekā no kataloga. Ināra visu darījusi pati. Viņai patīk remontēt. Viņai patīk šūt, darināt rokdarbus, gatavot ēst.«Man tiešām garšīgi sanāk. Pat vienkāršu gaļu cepot, es protu tur pielikt ko tādu, kas dod īpašu garšu,» Ināra atzīst. Arī puķes audzēt viņai patīk. Dārziņa gan nav, bet pie dzīvojamās mājas iekopta maza dobīte - visu priekam.Varēja būt mākslas vingrotāja

Ināra patlaban mācās Jelgavas reģionālajā Pieaugušo izglītības centrā grāmatvedības kursos. Kaut arī vidusskolu savā laikā beigusi izcili - tikai ar pāris četriniekiem, studēt nav gājusi. Jo vidējā izglītība kārtīgai čigānu meitenei - tas jau ir pietiekami un ar uzviju. Ināras vecāki savus sešus bērnus audzinājuši par godīgiem un kārtīgiem cilvēkiem. Tādi viņi arī visi izauguši. Tomēr gaišākā galva un visādā ziņā apdāvinātākā bērnībā bijusi Ināra... (Eh, kā varēja mācīties!) «Bija tā, ka visi skolotāji par mani sacentās. Biju lieliska matemātiķe, padevās valodas.....»

Raksta turpinājumu lasiet sestdienas, 11.augusta «Zemgales Ziņās».

ZZ.lv ARHĪVS

Ar pateicības prieku apveltīts cilvēks

Kategorijas