Par skolotāju kļuva nejauši

2007. gada 1. novembris 12:06

713

Kristīnei Dresmanei šis ir pirmais mācību gads «uz pilnu klapi» skolotājas statusā. Izvērtējot situāciju izglītības nozarē, ir vērts šādu notikumu pieminēt, jo darbu skolā jaunie pedagogi izvēlas reti. Kristīnes stāsts izceļas ar to, ka viņa gatavo dzīvei īpašus bērnus.

K.Dresmanes kabinets Jelgavas Speciālajā skolā ir gaišs un mājīgi iekārtots - šovasar telpa pamatīgi izremontēta. Seši sestklasnieki (kopā viņu ir deviņi) pa rindkopai cītīgi lasa pasaku par vismīļāko zivi, pierakstot vārdus, kas bērniem iepatikušies. Vēlāk tie palīdzēs uzrakstīt lasītā atstāstu. «Drošāk, Montiņ!», «Vai visu saprati, kas jādara?» - ir skolotājas visbiežāk pieminētās frāzes, kas tiek katram audzēknim. No malas vērojot, šķiet, ka darbs piepildīts ar lielu mieru un harmoniju - nekādu nekārtību, pretī runāšanu, izaicinošas uzvedības. Vai tiešām šeit iztrūkst profesijas «cietās garoziņas»?«Nē, tā jau nav!» smej Kristīne. «Piemēram, daudzi audzēkņi līdz šim mācījušies mājās, bet tagad skolā nav pieraduši sēdēt. Jau veselam bērnam ir grūti tā izturēt 40 minūtes, kur nu vēl skolēniem ar īpašām vajadzībām!»Viņa turpina, stāstot par lielo pacietību, vienkāršību, nosvērtību un mīlestību, kas nepieciešama, lai strādātu speciālajā skolā. Vai viss izdodas? Jaunā skolotāja atzīst, ka ir ceļā uz to.Nejauši sanācis«Neatminos, ka jelkad būtu gribējusi kļūt par skolotāju. Viss dzīvē sanācis kaut kā nejauši. 2001.gada janvārī sāku strādāt Speciālajā skolā par sekretāri. Esot šajā vidē, padomāju - kāpēc gan ne? Īpaši, ja darbu varēju savienot ar studijām,» stāsta Kristīne.Lai kļūtu par speciālās izglītības skolotāju, piecarpus gadus savu laiku un enerģiju nācās ieguldīt mācībās Latvijas Universitātē.«Laiks paskrēja vēja spārniem,» atzīst Kristīne, atklājot, ka uzzinātais gājis pie sirds. Atšķirībā no programmām, kas sagatavo pedagogus vispārizglītojošām skolām, šajā vairāk tika akcentēta bērnu ar īpašām vajadzībām psiholoģija, neirofizioloģija, mācību metodika. «Priecēja, ka mūsu pasniedzēji bija praktiķi, kas paši strādājuši ar šiem bērniem,» atzīst skolotāja, kas nu iegūto liek lietā. Mācīšanās Kristīnei līdz ar augstskolu nav beigusies. Tā turpinās, gatavojoties stundām, kā arī gūstot padomu un pieredzi no kolēģiem. Bez tā neiztikt!

Jānolaižas līdz viņu līmenim«Lielos vilcienos speciālās izglītības uzdevums ir vispārizglītojošos priekšmetos dot audzēkņiem elementāras zināšanas, kā arī prasmes un iemaņas sadzīvē, lai sagatavotu viņus patstāvīgai dzīvei,» stāsta skolotāja, atklājot, ka tas prasa milzu darbu.«Šeit jānolaižas līdz bērnu līmenim, jārunā īsiem teikumiem, vienkārši, daudz reižu jāatkārto. Nevar uzvilkties un «dragāt» - mums tāda programma, uz priekšu! Speciālajā skolā ir grūtāk saskatīt sava darba augļus, jo bērniem trūkst mērķtiecības - daudz jāiegulda, lai audzēkņi saņemtu un atcerētos. Daudzi nāk no sociālā riska ģimenēm - iespējams, ka tas, ko ieliekam skolā, būs arī viss, jo mājās neviens viņiem līdzi neseko. Ir bērni, kas uz mācību iestādi nāk kā uz patvērumu, tāpēc skolotājam jābūt ļoti pieejamam,» atzīst Kristīne.Darbā traucē lielās papīru «kaudzes». To aizpildīšanai Kristīnei pagājis viss skolēnu brīvlaiks. Ir nogurums, bet skola, kolektīvs, bērni un ģimene to kompensē. Vajadzētu labāku mācību programmu, un tā jau ir ceļā. Vien jaunas grāmatas kaut kur «iebuksējušas». Tik mazā apjomā (Latvijā ir ap 40 speciālo skolu), šķiet, nav izdevīgi tās iespiest, tāpēc skolotājiem nākas izlīdzēties pašu spēkiem.Bet ir arī gandarījums: «Tas rodas, kad visu stundu esi centies un redzi, ka bērns sapratis. Varbūt tikai uz to brītiņu un var gadīties, ka nākamās stundas sākumā viss būs jāsāk no jauna, bet tomēr!»Tāpat prieks par audzēkņiem, kam izdevies dzīvē «iekārtoties». Jelgavas Speciālās skolas absolventu vidū tādu ir daudz.«Ja grib, var visu,» ir pārliecināta Kristīne.

ZZ.lv ARHĪVS

Par skolotāju kļuva nejauši

Kategorijas