«Nevarēju paiet garām darbnīcām»

2007. gada 6. novembris 13:42

1374

Katram dzīvē sava vieta. Vienkārša patiesība, kas profesionālajā darbībā pienākumu un «tā vajag» nastu palīdz nest ar prieku un vieglumu, pārliecināts autoservisa SIA «Parūķis Plus» vadītājs Uldis Rozenštrauhs. Viņa ikdiena paiet netīrām rokām.

Līdz ar automašīnu gūzmu, kas pārņēmusi mūsu ielas un garāžas, nekādi neiztikt bez iespējām savus «dzelzs mīluļus» apkopt un sakārtot. Autoservisu ļaudis ir aizņemta tauta. Mūsu sarunas laikā Uldim pat vairākas reizes zvana, un es neviļus esmu lieciniece sarunām, kuru saturu, godīgi sakot, līdz galam nesaprotu. Viņiem ir sava valoda, sava aroda būšanas un nebūšanas, no kā atkarīga katra autovadītāja labsajūta.Vecā kaluma vīriUlda interese par auto lietām neradās no zila gaisa. Automehāniķa stāstā liela nozīme ir tēvam.«Viņš bija tehnisks cilvēks. Kaut nebija speciāli mācījies, «krievu» laikos pats visu darīja, mašīnu (mums tajā laikā piederēja moskvičs) uz servisu nedzina. Jelgavā tad vispār darbojās tikai viens,» stāsta U.Rozenštrauhs, atklādams to lielo pievilkšanas spēku, kas staroja no garāžām. Pirms gadiem tā bija sava, īpaša, pārsvarā veču pasaule.«Jau pusaudzis būdams, gāju palīdzēt skrūvēt, darbojos ar mopēdiem un močiem. Tajā laikā garāžu kooperatīvos vīri nāca kopā, pārsprieda tehniskās lietas, iedzēra šņabi. Toreiz neviens neskrēja - visiem bija vairāk laika. Man, jaunam esot, lielu gandarījumu sagādāja, ka varēju pateikt un parādīt lietas, ko veči nezināja, ka atnāk veci vīri un jautā pēc padoma. Tas tēva nopelns, jo es biju visur klāt un redzēju, ko viņš darīja,» atklāj nu jau autoservisa vadītājs.Tomēr, pamatskolu beidzot, profesionālās izglītības apguve Uldim aizgāja nedaudz citās sliedēs.«Jaunieši tajā laikā ir ļoti nenoteikti, pats nezini, ko gribi. Šķiet, iespēju ir tik daudz! Vecāki arī īpaši nebīdīja,» atzīst U.Rozenštrauhs.«Kad mācījos, nevarēju paiet garām nevienai no darbnīcām. Pa vakariem uzturējos tur. Manā ceļā trāpījās vecmeistari, kā es gribētu viņus nosaukt. Iemācījos špaktelēt un skrūvēt motorus,» stāsta Uldis, ar zināmu nostaļģiju secinot, ka tajā laikā viss bijis vienkāršāks un pamatīgāks gan mašīnās, gan cilvēku attieksmē.«Nebija darba, ko nevarētu izdarīt. Valdīja devīze - nav dzelža, ko nebūtu iespējams sataisīt. Vecā kaluma meistari bija goda vīri!»

Raksta turpinājumu lasiet trešdienas, 7.novembra, «Zemgales Ziņās».

ZZ.lv ARHĪVS

«Nevarēju paiet garām darbnīcām»

Kategorijas