Koris var pastāvēt tikai ar spītu

2007. gada 9. novembris 15:18

2209

11.novembra vakarā Jelgavā lāpu gājiena noslēgumā pie Lāčplēša pieminekļa dziedās jaunas, spēcīgas balsis. Tas būs kamerkoris «Mītava», kas pastāv jau divdesmit gadus. Dziedātāji šajā laikā daudzkārt mainījušies, kora diriģente bijusi un ir Agija Pizika.

«Tas nolāpītais koris man sapņos rādās: es diriģēju, tieku līdz Emīla Dārziņa un Raiņa «Lauzto priežu» grūtākajai vietai un,...» Agija Pizika sirsnīgi runā par savu «Mītavu».Viņai ir lieliski nostādīta balss, temperaments, griba izpildīt mūziku augstā līmenī. Diriģente apņēmīgi cenšas panākt savu, kaut lāpīšanās sanāk gan ar koristu un laika trūkumu, gan dažādām citām nepilnībām, kas apgrūtina mūsu dzīvi. Nav viegli laiki ne koriem, ne arī kamerkoriem, kuros ir ne vairāk kā četrdesmit dziedātāju. Speciālisti spriež, ka vaina esot vidusskolu programmās, kas dziedāšanu padarīja par izvēles priekšmetu. «Mūžu mūžos būs dziesma» - tas ir ideāls, kas var pastāvēt tikai ar spītu, nacionālu garu un jauniešu pieplūdumu koros. Bet mūsdienās, kad jaunās audio, video tehnoloģijas piedāvā daudz interesantu lietu, aizraut viņus ar kora dziedāšanu? Diriģentam tur vajag īpašas spējas.Desmitcīņa, koris vai prezidenta kancelejaPirms mazliet vairāk nekā divdesmit gadiem tolaik Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātē diriģentes Guntas Paškovskas vadībā darbojās vīru vokālais ansamblis. Laika gaitā tā vadītājai arvien lielāka pienākumu slodze radās pamatdarba vietā - Jelgavas 2.vidusskolā, kur spēkā pieņēmās koris «Skali». Fakultātes vīriem viņa apsolīja, ka ansambļa vadību varētu pārņemt kāda meitene no Jelgavas Mūzikas vidusskolas.Šī «kāda meitene» bija G.Paškovskai jau kopš pamatskolas klasēm pazīstamā Agija Pizika. Meitene šaubījās, vai iet uz Murjāņiem un kļūt par sportisti vai tomēr īstenot savas radošās spējas mūzikā - tieši kordiriģēšanā. Desmit gadus noturējās viņas jauniešu konkurencē uzstādītais rekords septiņcīņā vieglatlētikā.Bet Agija pēc vecāku sprieduma «ko tu kā sportiste tālāk dzīvē darīsi!?» un arī skolotājas Paškovskas mudinājuma izvēlējās mūziku. Sportu diriģente joprojām mīl, taču lielā dzīves cīņa viņai ir nošu raksta pasaulē. «Deviņdesmito gadu sākumā trīs mēnešus esmu strādājusi par sekretāri prezidenta Gunta Ulmaņa kancelejā. Tolaik kāda māksliniece mani brīdināja, ka es vai rāpus atnākšot atpakaļ pie sava kora. Tā arī notika, es tajā sekretāres darbā jutos kā cietumā,» par mēģinājumu lauzt likteni, darbojoties pretī aicinājumam un talanta dzirkstij smejas Agija.

Raksta turpinājumu lasiet sestdienas, 10.novembra, «Zemgales Ziņās».

ZZ.lv ARHĪVS

Koris var pastāvēt tikai ar spītu

Kategorijas