Septiņdesmit gadi pēc «jāvārda»

2007. gada 16. novembris 07:34

1458

Kas var izsvērt cilvēcisko attiecību skaistumu, sirsnību, mīļumu, rūpes? Katrs cilvēks to saprot kaut mazliet atšķirīgi. Tomēr šajā laukā ir kāds nosacīts rādītājs, proti - kāzu gadskārtas. Pēc četrām dienām jelgavniekiem Pudencijai un Jāzepam Batņām apritēs septiņdesmitā kāzu jubileja. Tātad - dimanta kāzas.

Esmu dzirdējis par kāda pāra 75 gadu kāzu jubilejas svinēšanu deviņdesmitajos gados Kurzemes jūrmalā. Par dimanta pāriem savulaik esot rakstījis arī žurnāls «Atpūta». Bet kurš patlaban Latvijā ir visilgāk laulībā dzīvojošais pāris? Ļoti iespējams, tie ir Pudencija un Jāzeps Batņas.Kas ir svarīgākais, lai tik ilgi sadzīvotu kopā? Jubilāre saka: «Es ārkārtīgi mīlu bērnus. Viņu dēļ esmu gatava upurēties. Lai cik iet grūti un kādas ir nepatikšanas, pirmā doma man ir bijusi, ka bērnus vajag izskolot. Viņi taču nav vainīgi, ka pasaulē palaisti. Šodien daļa vecāku par bērniem nemaz nedomā. Kā kaut kas nepatīk un nesapas, tā prom - katrs uz savu pusi.»Jāzeps, lūkojoties istabas logā piebilst: «Tagad spīd saulīte, tad sabiezē mākoņi, kādreiz pat uznāk pērkons, bet tad mākoņi izklīst un atkal spīd saule.»Tā esot arī cilvēku attiecībās. Neliels «mākoņu sabiezējums» Pudencijai un Jāzepam sanācis nupat pirms «Ziņu» ierašanās. Sievai šķitis, ka par viņu kāzu jubileju nevajag publiski runāt un par fotografēšanos nevar būt ne runas. Jāzeps turpretī bija pielaidīgāks: lai taču raksta un bildē! Galu galā iznāca kompromiss - nospriedām, ka rakstam «Zemgales Ziņās» (ko Batņu ģimenē ikdienā lasa) ir jātop, bet bildei izmantosim agrāko uzņēmumu pārfotografēšanu. Nelielā sešdesmitajos gados Pārlielupē būvētā savrupmāja ir Jāzepa izkurināta, silta, no pagalma celiņiem novembra vidus plānā sniega kārtiņa rūpīgi notīrīta.«Labi mums ir gājis, ja tik tālu varējām tikt. Pašiem savs jumtiņš, sava rūmīte, neviens netraucē, mēs arī nevienam netraucējam. Pudencijai vecuma liksta - deformējušās kāju locītavas, un ārpus mājas viņa neiet. Taču ir cilvēki, kam klājas grūtāk,» saka Jāzeps, ko tuvinieki sauc par opīti.Viņam drīz būs deviņdesmit divi gadi, taču runa ir raita, doma skaidra. Tas pats arī omītei Pudencijai. Kaut kājas diez ko neklausa, viņa vēl aizvien ir mājas saimniece. Bērni, mazbērni un mazmazbērni katru svētdienu atnāk, vecākais dēls Jānis dzīvo pie vecākiem, bet citādi jubilāri vēl aizvien iztiek paši. Opis iet uz veikalu, brauc uz tirgu (patīkami, ka pilsētas autobusā biļete pēc astoņdesmit gadu vecuma nav jāpērk), strādā piemājas dārzā, omīte gatavo pusdienas, gludina veļu un veic citus mājas darbus. Taču sarunai, kas turpinās gandrīz divas stundas, laiks atradās.Raksta turpinājumu lasiet piektdienas, 16.novembra, «Zemgales Ziņās».

ZZ.lv ARHĪVS

Septiņdesmit gadi pēc «jāvārda»

Kategorijas