«Ņivas» ceļš uz Gambiju - 2

2008. gada 15. janvāris 10:05

1088

11.janvāris. Brīvdiena. Atpūšamies tajā pašā franču iecienītajā kempingā netālu no okeāna krasta.

Lielāko dienas daļu pavadam pie ūdens peldoties un guļot smiltīs. Ūdens ir manāmi dzestrs, taču, kad pierod, ir patīkami izbaudīt okeāna viļņus. Ik pa laikam krastā piestāj kāda zvejnieku laiva un mēs apskatam lomu- krabji, kalmāri, butes un citas ūdens veltes. Piekraste gan nav sevišķi tīra, visur mētājas beigti krabji un zivju atliekas. Kad vējš iegriežas noteiktā virzienā, to var arī sajust, un mēs dodamies atpakaļ uz kempingu.Četros pēcpusdienā braucam tālāk no Agadir dienvidu virzienā, jo otru nakti teltī vairs negribas salt. Braucam 150 km un sasniedzam pilsētu Tiznit. Par desmit eiro (uz cilvēku) esam ieguvuši savā rīcībā labus numuriņus ar karsto ūdeni un brokastis.Vakarā kājām dodamies iepazīt Medinu (vecpilsētu). Īpaši omulīgi nav, jo ir jau tumšs, un nevienu balto cilvēku šeit neredz. Pēkšņi parādās kāds desmits bērnu maskās - pārsvarā dzīvnieku tēli - un sāk mūs baidīt gluži kā «helovīna» svētkos. Nākas dot konfektes, lai tiktu projām, bet tas nelīdz, jo parādās vēl kāds desmits un arī tie grib to pašu.Veiksmīgi esam izkļuvuši no Medinas un sasnieguši savu viesnīcu «de Paris». Nogurums ir liels, tāpēc ejam gulēt. Nakts paiet zibenīgi. 12.janvāris. Ir jau rīts. Brokastīs saņemam baltmaizi, kafiju, franču bulciņu un ievārījumu. Mūsu mašīnas stāv neskartas, jo visu nakti tās sargājis vecs vīrs ar apmetni, kurš tagad prasa par to samaksu. Norēķināmies ar vienu Latvijas konservu kārbu, un abas puses ir ļoti apmierinātas.Izbraucam no Tiznit pulksten 9 un dodamies Rietumu Sahāras virzienā. Ceļā jānobrauc 550 km. Apdzīvotu vietu redzams aizvien mazāk, pārsvarā - manāms līdzenums un daudzas izkaltušas upes. Pēc divsimt kilometriem ceļš ved gar okeāna krastu, un reizēm apstājamies lai nofotografētu vētrā avarējušu kuģu vrakus vai arī vienkārši baudītu brīnišķīgus dabasskatus. Krasts šeit ir ļoti stāvs, okeāna izgrauzts, un tā malā labāk ar auto nebraukt. Tāpat kā apdzīvotu vietu, arī benzīntanku vairāk nav, tāpēc nākas liet degvielu no līdzpaņemtajām kannām. Ceļa malās parādās brīdinājuma zīme «Uzmanību, kamieļi!», un ne bez iemesla. Tie te staigā baros un kur vien vēlas, arī pa šoseju. Dažus redzam ceļa malā arī mirušus. Laikam pārvērtējuši savu pārvietošanās ātrumu.Tuvojoties Rietumsahāras robežai, ik pa laikam mūs apstādina policija un militāristi. Pārsvarā tiek uzdoti vieni un tie paši jautājumi: no kurienes, uz kurieni, cik cilvēki, cik mašīnas un vai mašīnās nav kāda sieviete. Tā kā mums ir līdzi jau mājās sagatavotas «fiche» (personas dati, pases dati, informācija par ģimeni utt.), tad iedodam un ātri tiekam cauri. Atsevišķās vietās gan vēl paprasa, lai uzcienājam ar cigareti vai konfektēm.Sasniedzam Rietumsahāru. Temperatūra +35 grādi. Šeit ir simboliska robeža ar marmora figūrām. Tikko apstājamies un iedodam bērniem kartiņas, no visām pusēm mūsu virzienā skrien laikam jau visa ciema jaunā paaudze. Tik daudz «prezentu» mums nav, un priekšā vēl tāls ceļš, tāpēc lecam mašīnās un burtiski laižamies.Piecos vakarā sasniedzam pilsētu Laayoune un nofraktējam viesnīcu par pieciem eiro. Katram pa 1,5 Ls. Manā istabiņā gan ir izsists logs, bet to aizlīmējam ar līmlentu. Publiskā duša un tualete koridora galā, bet, kad to ieraugu, pāriet vēlēšanās mazgāties.Pulkstenis rāda astoņus vakarā. Rīt jāpārvar 540 km pa Sahāru. Būs karsta diena, tāpēc paņemam no mašīnām savas segas un dodamies gulēt.

ZZ.lv ARHĪVS

«Ņivas» ceļš uz Gambiju - 2

Kategorijas