«Ņivas» ceļš uz Gambiju - 3

2008. gada 16. janvāris 19:15

1052

13.janvāris. Laayoune no rīta satiekam divas Eiropas mašīnas no Anglijas. Viņi ir atpalicēji no iepriekšējās grupas un vēlās finišēt kopā ar mums.

Dodamies ceļā uz pilsētu Dakhla. Jānobrauc vairāk kā 550 km gandrīz gar okeāna krastu. Ceļš ir ļoti vienmuļš, jo šajā posmā ir tikai divas apdzīvotas vietas. Diemžēl arī tur nav benzīna, tā kā atkal auto jāuzpilda no kannām.Ir ļoti karsts. Saule cepina tieši no priekšas, un termometrs rāda +38 grādus. Aizvien biežāk pa ceļu pārvietojās kamieļi, vienkuprainie. Tie ir trīs dažādās krāsās - baltā, brūnā un melnā. Nav gan saprotams, ko tie tuksnesī var dabūt paēst, un neredzam arī nevienu, kas par tiem rūpētos.Četrdesmit kilometrus pirms Dakhla mūs atkal apstādina policija un militārie. Tālāk ceļš ved 40 km pa šauru pussalu, kurai burtiski ceļa abās pusēs ir okeāns. Šī ir kaitotāju paradīze, jo vējš un viļņi ir pietiekoši spēcīgi.Dakhla ir viena no Marokas lielākajām ostām dienvidrietumos, kā arī tūrisma objekts, uz kuru ierodas cilvēki no tuvējām Kanāriju salām, lai izjustu Marokas eksotiku.Ļoti veiksmīgi atrodam kempingu, un divas stundas vēlāk ierodas arī pārējie grupas dalībnieki.Vakarā latvieši taisa šovu ar līdzpaņemtajām maskām. Nolejam uz smiltīm benzīna svītras, aizdedzinām un dejojam tām pāri. Indulis atrod vecu ķerru un tajā uzkur uguni. Tagad mums ir lepnākais ugunskurs, jo esam mobili. Anglīši atkal pārsteigti un saka - jukušie latvieši. Pēc ālēšanās visiem labi nāk miegs, un tad nu lienam iekšā savās teltīs.14.janvāris. No rīta dodamies pa pussalu atpakaļ uz sauszemi tos pašus 40 kilometrus. Šodienas mērķis - Mauritānijas robeža (460 km). Šajā posmā apdzīvotu vietu vispār nav. Arī tuksnesis izskatās pavisam savādāk - lielie smiltsakmeņu kalni ir vēja un smilšu sagrauzti un tiešām skats ir kā Holivudas fantastikas filmā. No attāluma tie atgādina pirmatnējo dzīvnieku skeletus. Gandrīz katra kalna galā ir neliels, cilvēku veidots akmeņu krāvums. Runā, ka tas, kurš to uzceļ, var iedomāties vēlēšanos, kas pēc tam piepildīsies. Tagad es beidzot izprotu īstā Dakaras rallija zīmes būtību.Tuvojoties Mauritānijas robežai, aizvien biežāk redzam brīdinājuma zīmes «Uzmanību - mīnas!». Kad beidzas benzīns un apstājamies, pie mums piebrauc militāristi un stingri piekodina neiet nost no ceļa kreisajā pusē. Arī tur esot mīnēts.Ir jau astoņi vakarā, tumsa, kad sasniedzam robežu, bet tā ir slēgta un atvērsies tikai astoņos no rīta.Turpat robežpunktā nopērkam gultasvietu uz paklājiem vietējā teltī. Elektrība šeit nav plaši pieejama, jo tiek ražota ar strāvas ģeneratoru. Pēc īsti latviskām spilvenu kaujām dodamies pie miera. Rīt pēc iespējas ātrāk jātiek pāri robežai.15.janvāris. Robežas šķērsošana man atgādina deviņdesmito gadu Vācijas - Polijas robežu. Daudz automašīnu, visi kaut kur grib ielīst vai sarunāt ar robežsargiem, lai tiktu pirmie. Mēs ar «Ņivu» nobloķējam eju un no aizmugures palaižam priekšā savējās mašīnas. Tad notiek staigāšana ar dažādiem papīriem pie dažādiem lodziņiem. Laipnība te absolūti nav cieņā - kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ.Pēc trim stundām esam ārā no Marokas un braucam pa bezceļu sektoru, kas nepieder nevienai valstij. Uz Mauritānijas robežas pavadām nedaudz vairāk par stundu un pulksten 14 iebraucam Nouadhibou. Atrodam kempingu ABBA, saceļam teltis un gaidām pārējos.Nez no kurienes pēkšņi ierodas tuksneša gidi (bez tiem trīs dienu brauciens pa bezceļiem tuksnesī nav iespējams), lai piedāvātu savus pakalpojumus. Vienojamies par 250 eiro.«Ņivai» ir tehniska problēma, un vajadzīgs metināmais aparāts. Ar kempinga darbinieku braucam uz servisu. Ārprāts, cilvēki taču dzīvo arī tā. To ir grūti aprakstīt, tas vienkārši jāredz. Satiekam pavecu vīru, kurš skaitās metinātājs. Darbu viņš paveic ātri un, jāsaka, pietiekoši droši.Tagad meklējam pilsētā benzīnu. Jau seši tanki, bet benzīna nav. Ieved mūs tādos kā šķūnīšos, kur degvielu tirgo no kannām. Pārbaudām, bet negrib degt, arī smird nelāgi kā petroleja. Atsakāmies un meklējam nākošo tanku. Veiksme. Vienā sūknī ir. Piepildam līdz «lūpai» bāku un kannas.Vakarā atkal latvieši taisa šovu - gāžam «Ņivu» uz sāniem un skrūvējam klāt priekšējās piedziņas kardānu. Anglīši tikai brīnās, ka kaut ko tādu var darīt smiltīs.Kopumā no Latvijas nu jau nobraukti 7500 km. Tālākais ceļš - tikai pa smiltīm. Ļoti ceru, ka tehnika un gids mūs nepievils. Nākošās trīs dienas būsim nevis Dieva, bet gan gida rokās.Lai mums veicas!

ZZ.lv ARHĪVS

«Ņivas» ceļš uz Gambiju - 3

Kategorijas