Atbildība par pasta somu plecā

2008. gada 17. janvāris 17:34

471

Viņas darbadiena sākas pulksten 4.30 rītā. Kad sūtījumi sašķiroti, pirms septiņiem, bruņojusies ar divdesmit kilogramus smagu somu un mazu gāzes baloniņu pašaizsardzībai, viņa dodas tumšajos un slidenajos Jelgavas centra pagalmos, lai līdz pulksten astoņiem ikviens savā pastkastītē atrastu jaunākās avīzes un žurnālus.

Vēlāk to pašu vairākus kilometrus garo maršrutu viņa ies vismaz vēl reizi, lai iznēsātu arī vēstules un rēķinus. Dažkārt pat līdz pieciem vakarā. Tāds ir pastnieces ar 30 gadu stāžu šajā amatā Manefas Kravcovas darba režīms sešas dienas nedēļā.Lai lūkotu, kāda ir pastnieku ikdiena šomēnes, kad uzņēmumu «Latvijas pasts» bieži vien lamā par nepiegādātu presi, «Ziņas» vienā maršrutā devās līdzi Manefai. Viņa ir viena no labākajām Jelgavas pastniecēm, uz kuru pilnā mērā varētu attiecināt Latvijas Pasta lozungu «ar atbildību par uzticēto».Kilometrus neskaitaPastnieces gaitas ātrums ir pārsteidzošs. Kamēr agrajā rīta stundā sasveicināmies, viņas nedaudz salīkušais augums ar teju divdesmit kilogramiem plecā ir jau gabalā. Gluži kā ātrsoļotāja. No Jelgavas pasta centrālās ēkas Katoļu ielā Manefa dodas uz Sociālo lietu pārvaldi Pasta ielā. Tur jāiespēj vispirms nogādāt gan avīzes, gan ierakstītās un pārējās vēstules. Uz jautājumu, cik kilometrus dienā nosoļo, viņa atmet ar roku un teic, ka pēdējā gada laikā vairs tik daudz neesot. Pirms tam strādājusi slimnīcas «Ģintermuiža» apkaimē, tad gan bijis ko skriet. Taču «Ziņas» rēķina, ka, tikai vienā reisā apejot viņas kvartālu, kādi trīs kilometri sanāk noteikti.Tad viņa iesteidzas divās daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpās, un darbs apgaismotā ielā ir beidzies. Tālāk Manefa skrien aiz mājas. Pagalms ir slidens, dubļi mijas ar ledu.«Ai, esmu jau pieradusi, zinu katru bedri,» viņa noteic un turpina ceļu. Iemetusi korespondenci SIA «Jelgavas koģenerācija» pasta kastītē, gluži kā zigzaga gaitā sieviete izskrien pagalmu pēc pagalma. Ikdienā jelgavnieki pieraduši doties ielās un redz tikai ēku fasādes puses. Bet pastnieka darbs aizrit sētas pusē, bieži vien tumsā, peļķēs. Lai ceļš būtu ātrāks, viņa reti dodas pa ietvēm - žvīkt, no viena pagalma jau ir citā, no ielas vienas puses - otrā. Galvenais - ātrumsLai darbs ritētu raiti, svarīgākais ir pasta precīza sašķirošana. Tad pie vienas kāpņutelpas pārdesmit pastkastītēm jāaizvada tikai dažas sekundes. Kamēr tiek līdz durvīm, viņai jau rokā ir kaudzīte izvietojamo avīžu. Daļā kāpņutelpu valda dziļa tumsa. Tas ir pārsteidzoši, ka pilnīgi visām mājām Manefa zina durvju kodus. Viens divi, un viņa ir iekšā. Pat tumsā pāris sekundēs noskan metāla kastītēs iekrītošās jaunākās «Zemgales Ziņas», «Diena» vai žurnāls «Ieva».«Jāpierod, bet man patīk,» viņa atbild uz jautājumu, kā mūsu pilsētā var būt vēlme strādāt pastnieka darbu. Vairākās mājās viņu sveicina pretī nākošās kundzes, kas atzīst - tik labu pastnieci kā Manefa vēl nav sastapušas.«Ja ir kas jauns, viņa atskrien pat vairākas reizes dienā,» saka Sociālo lietu pārvaldes dežurante. Dažās ēkās pastnieci pagalmā sveicina mājas vecākā. Tomēr garām runām nav laika - jāskrien...Plašāk par pastnieces M.Kravcovas gaitām lasiet piektdienas, 18.janvāra, «Zemgales Ziņās».

ZZ.lv ARHĪVS

Atbildība par pasta somu plecā

Kategorijas