«Ņivas» ceļš uz Gambiju - 4

2008. gada 19. janvāris 12:34

1298

16.janvāris. Agrs rīts, nedaudz pirms septiņiem, kad pamostos no kārtējiem trokšņiem. Gaudo suņi, un kaut kur tuvumā skaļruņos dzirdama rīta lūgšana.

Nav iespējams vairs aizmigt, tāpēc dodos meklēt elektrību, lai pieslēgtu un uzlādētu kompi. Šo ekskluzīvo servisu saņemu pret šķiltavām.Deviņos ierodas gids ar savu «mersi», un mēs varam doties tuksnesī. Atstājam savu kempingu ABBA un pilsētu Nouadhibou, kas, viegli sakot, izskatās pēc viesuļvētras «Katrīna» upura.Iebraucam tuksnesī un apstājamies, lai riepām nolaistu gaisu. Pēc nepilna kilometra «Žigulis» iesēžas smiltīs, pārējie izbrauc līdz tuvākajai daudzmaz cietajai pamatnei, un tad ejam to stumt. Ik pēc pieciem kilometriem apstājamies, jo «žigulis» sāk vārīties. Noņemam priekšējo resti, pēc tam arī motora pārsegu, bet tas maz palīdz. Radiatoram ir neliela plaisa, un zūd dzesēšanas šķidrums.Līdz nakšņošanas vietai apstājamies vēl neskaitāmas reizes, lai izstumtu «žiguli» vai «Volkswagen». «Ņiva» un «Audi» 4x4 iet caur smiltīm uz goda. Beidzot mūsu mašīna parāda savas priekšrocības.Sešos vakarā sasniedzam kempingu okeāna krastā. Tā ir liela telts uz smiltīm, un tajā var nakšņot astoņi cilvēki.Indulis atkal uzlabo tehniku - līmē «žigulim» radiatoru, tīra mūsu «Ņivai» karburatoru. Iedarbinām «žiguli», bet dzinējs raustās un šķauda. Super, karburatorā iebāzto zeķi neviens nav izņēmis...Ēdam vakariņas, stāstām anekdotes un uzjautrināmies par mūsu gida atraktīvo uzvedību. Pēc smiltīs pavadītās dienas un mašīnu izrakšanas un stumšanas nogurums gāž nost no kājām. Atgulstos teltī un klausos okeāna viļņu šalkoņā. Nav neviena cilvēka, nav trokšņu, nav vakara lūgšanu. Tikai milzīgais tuksnesis, baisais okeāns un apgāztais mēness, un mēs - daži balti cilvēki visā šajā dabas varenumā.17.janvāris. No kempinga startējam deviņos no rīta. Gids brīdina, ka šodien būs vēl jautrāk. Vēl vairāk smilšu, mīkstāka pamatne un pēdējais posms gar okeāna krastu.Pēc pāris stundām panākam anglīšus. BMW nu jau brauc galīgi bez izpūtēja. «Renault» dzinējs sāk pārkarst. Neko daudz līdzēt nevaram, tāpēc gāzējam tālāk. Cēsinieki ar «Audi» 4x4 sāk eksperimentēt, braucot pāri barhāniem (vēja sanestas milzīgas smilšu kaudzes). Dažas no tām tiešām ir pārklātas ar tādu kā garozu, bet svaigi sapūstās ir ļoti mīkstas. «Audi» vienā no tām ierokas līdz «ausīm». Piekabinām «Ņivai» un izvelkam. Brīžiem nogrimst arī «žigulis», atkal stumjam, rokam un dažreiz pagrūžam ar «Ņivas» priekšējo bamperi.Agrā pēcpusdienā gandrīz sasniedzam okeāna krastu. Šeit beidzas nacionālais parks. Protams, jāmaksā par apmeklējumu. Ofisa priekšā guļ 16 metrus gara vaļa skelets un milzīgas bruņurupuču čaulas. Tālāk braucam cauri nelielam ciematiņam, kur mūsu mašīnas nobloķē bērnu bari. Mūsu logā parādās desmit atvērtas plaukstas un saucieni: «Mesjē, bon-bongs! Šapū! Kadē!" Dodam konfektes un kartiņas, bet tās zibenīgi pazūd un nu jau skrien arī citi no tālākām mājām. Žēl skatīties, bet tā ir viņu dzīve, viņu mājas, viņu dzīves stils. Pēc visa spriežot, šo ļaužu vienīgais ienākumu avots ir okeāna bagātības. Ir zivis, ir ko pārdot, ir nauda.Tuvojamies okeāna krastam, priekšā vesels bars ar angļu mašīnām, kas jau palikušas smiltīs. «Ņiva» izraujas līdz krastam, bet «žiguli» atkal stumjam. Braucot gar ūdens malu, viens ritenis jālaiž gar pašu ūdeni, un ātrumam jābūt pietiekoši lielam, lai nenogrimtu. Šādā stilā turpinām braukt desmit kilometrus. Par to, ka regulāri apstājamies, lai stumtu «žiguli», vairāk neatgādināšu.Okeāna krastā satiekam savējos, Latvijas baltos stārķus. Uzreiz uzjundī domas par mājām, ģimeni un draugiem. Lai cik arī jauki šeit nebūtu, tomēr gribas pēc iespējas ātrāk sasniegt Gambiju un atkal atgriezties pie savējiem.Vakars, beidzot visas mašīnas ir nonākušas vietā, kur paliksim pa nakti savās teltīs uz kāpām. Krastā piestāj vietējā zvejnieka laiva, un mēs dodamies fotografēt lomu. Viena no zivīm ir garākā, ko savā mūžā esmu redzējis, apmēram 1,5 metri, turklāt tā ir nesaprotamas izcelsmes. Zvejniekam palīdz arī dēlēns, aptuveni 5 - 6 gadus vecs. Es viņu aicinu, lai nāk pēc «bon-bongs», bet puisēns rāda, ka viņš nevar. Jātur milzīgā laiva, lai viļņi to neieskalo okeānā. Atnesu konfektes un apsveikuma kartiņas. Puisēns plati smaida un liek konfektes kabatās, jo viņš taču ir aizņemts ar lielajiem darbiem.Teltis ir saceltas, mašīnas pārbaudītas, un nu varam uzcept uz uguns gaļu un ieturēt vakariņas. Saule, smiltis un okeāns šodien mūs ir pieveicis.18.janvāris. Šodien būs jautri, jo jāveic 60 kilometri tādā pašā stilā gar okeāna krastu. Pa nakti ir bijis bēgums, ūdens atkāpies, tāpēc braucam pa okeāna gultni. Pa ceļam satiekam kamieļu barus, flamingo un pelikānu armiju. Nonākam vietā, kur priekšā paveras milzīgs akmeņu krāvums, un vienīgā izbraucamā vieta ir pa ūdeni. Viegli tiekam galā ar šo pāreju un drīz jau sasniedzam kāpu, kur rāpjamies augšā un atgriežamies tuksnesī.Esam atkal uz ceļa, pumpējam riepas un tīrām mašīnu logus. Sāļais ūdens kopā ar smiltīm uz stikla veido tādu kā smilšpapīra virsmu. Turpinām braucienu uz Mauritānijas galvaspilsētu Nouakchotu. Ceļa malā mētājas sasistas, sadegušas un pamestas automašīnas. Jo tuvāk pilsētai, jo vairāk ceļmalās celtniecības gružu un visa cita, ko parasti met miskastē.Divos pēcpusdienā sasniedzam Nouakchotu un noparkojamies kempingā «Sahāra». Mēs esam pirmie no visas astotās grupas, tāpēc varam novietot mašīnas ēnas pusē un ieņemt labākās vietas gulēšanai. Satieku holandiešus, kuri devušies uz Āfriku jau 26.novembrī ar vācu armijas kravas automašīnu MAN. Auto ir unikāls, 400 litru bākā var liet gan dīzeli, gan kurināmo degvielu, gan petroleju. Viņi šeit apmeklē skolas un organizē atbalsta projektus Āfrikas bērniem.Vakarpusē ierodas gandrīz visas anglīšu mašīnas. Daudzām ir sasisti lukturi, priekšējie stikli saplaisājuši. «Mercedes» atgriežas no tuksneša ar dzesēšanas šķidruma trauku uz jumta, un tas ar garu šļūteni ir savienots ar sasisto radiatoru.Latviešiem šodien dienas kārtībā kārtīga mazgāšanās dušā. Siltu un nesāļu ūdeni neesam jutuši pēdējās trīs dienas. Stāvu zem ūdens un brīnos, kur var būt tik daudz smilšu.Pēc vakariņu zupas mūsējie spēlē šahu uz «Ņivas» jumta. Plānojam rītdienu. Brauciens - tikai 300 kilometru, bet smagākais būs Senegālas robeža. Vakarā mums jāsasniedz St.Louis kempings «Zebra bar», kura īpašnieki ir šveiciešu ģimene.Ceru, ka arī rītdien veiksme būs kopā ar mums. Katrā ziņā no Jelgavas veikto 8100 kilometru ceļā tā mūs neatstāja.

ZZ.lv ARHĪVS

«Ņivas» ceļš uz Gambiju - 4

Kategorijas