Strēlnieki pulveri tur sausu

2008. gada 22. februāris 14:01

1471

«Apsoli, ka tu pēc manis vadīsi mūsu dibināto Latviešu strēlnieku apvienības Jelgavas nodaļu,» 2002.gada aprīlī Norbertam Vizulim teica Viktors Valainis - frontinieks, kurš krievu pusē karojis četrus gadus, drosmīgs leģionāru un citu vajāto glābējs pēckara Jelgavā, kad slepus pagādāta pase izšķīra, vai dzīvosi dzimtenē vai tiksi nosūtīts uz lēģeri.

Norberts Vizulis mierināja veco vīru slimnīcas gultā un cerēja, ka viss vēl turpināsies kā agrāk. Bet nākamā diena pienāca ar sēru ziņu, un Norbertam bija jātur dotais solījums. Puisis no Abrenes apriņķaMūsdienās rodas jaunas sabiedriskas organizācijas. Piemēram, Ģenerāļu klubs, Latviešu virsnieku apvienība. Latviešu strēlnieku vārds vairs nešķiet tik populārs kā agrāk. Tomēr Latviešu strēlnieku apvienība darbojas - aprūpē vecos karavīrus, rīko patriotiskus pasākumus. Šīs organizācijas Jelgavas nodaļa izceļas ar aktivitāti, un tur jūtams arī tās vadītāja Norberta Vizuļa nopelns. Bet kā veidojusies viņa dzīve, uzskati, ideāli?«Es nāku no Abrenes apriņķa,» par savu dzimto pusi saka Norberts Vizulis. Tēvs bijis izcils kurpnieks, kurš mācējis uzšūt tādus zābakus, kas, lepni staigājot, čīkstēja - ar mūziku. Pasūtījumi nāca no plašas apkārtnes. Māte vadīja saimniecību. Čakli strādājot, bija sakrāti sudraba pieclatnieki mājas pirkšanai.«Ar šo naudas maisiņu izdzīvojām pēc tam, kad tēvs krita karā. Lai gan ģimenē bija trīs mazi bērni, 1944.gadā krievi viņu iesauca. Rakstvedis piedāvāja apmaiņai pret zābakiem tēvu ierakstīt vienībā, kuru uz fronti nesūtīja. Taču viņš negribēja atdot savu meistardarbu tādai «aizmugures žurkai» un pēc dažiem mēnešiem - 1944.gada rudenī - nogūla Bērzes brāļu kapos.»Bez tēva un mātesCīnoties ar trūkumu, Norberts un viņa abas māsas Vivina un Lidija auga turpat Baltinavā. 1949. gadā nomira māte, un visas ģimenes rūpju smagums tika vecākajam bērnam Norbertam. Padomju armijā kritušā tēva dēļ Vizuļi ārpus kārtas tika apgādāti ar maizi, nevajadzēja pulksten divos naktī iet pie veikala stāvēt rindā, bet citādi gāja ļoti grūti. Savējie gan visādi centās palīdzēt - 1952.gadā Norberts tika pieņemts darbā par skolas bibliotekāru, pēc tam - par Baltinavas tautas nama vadītāju, Kārsavas rajona kinomehāniķi. Iesaukums obligātajā karadienestā ģimenes vienīgajam apgādniekam tika atcelts. Tomēr jau divdesmit gadu vecumā 1956.gadā Norbertu iesauca armijā. Vēlāk tika nosūtīts uz karaskolu Austrumprūsijā Kaļiņingradas apgabalā. Dienests veicās labi. Aviācijas sakaru iekārtas prasīja nopietnu attieksmi, zināšanas. Puisis centās, viņu novērtēja un pēc trim gadiem piedāvāja palikt virsdienestā. Tolaik māsas jau dzīvoja savrup, un jaunajam puisim likās, ka nav, kurp atgriezties. Tā viņš nolēma vēl piecus gadus turpināt dienestu Novgorodā, kas Baltinavai sanāk tuvāk nekā Rīga. Piecu vietā divdesmit pieciDoma bija nopelnīt mazliet naudas un tad braukt mājās. Taču dzīve pavērsās citādi. Novgorodas apgabalā Soļcos, kur par godu latviešu karavīru varonīgajām cīņām Otrajā pasaules karā vēsta piemineklis, Norberts satika savu Gertu, vietējo skolotāju, un nodoms atgriezties «ziedošajā Latvijā» tika atcelts uz vēl divdesmit gadiem.Plašāk par N.Vizuļa dzīvi lasiet sestdienas, 23.februāra, «Zemgales Ziņās».

ZZ.lv ARHĪVS

Strēlnieki pulveri tur sausu

Kategorijas