ZZ.lv ARHĪVS

Logo

Foto: Daudzpusīgais meistars no «Rauģeļiem»

Lāsma Antoneviča
Citas ziņas

2008. gada 7. marts 07:32

1758
Foto: Daudzpusīgais meistars no «Rauģeļiem»

Dienā, kad ciemojamies Leču ģimenes mājās «Rauģeļi» Elejas pagastā, gaudo salts, bet pavasari vēstošs vējš. Tas dzenā pērnās lapas, liek sarauties čokurā un bēgt uz mājīgu siltumu, tomēr ar vienu acs kaktiņu skatam pavīd citās sētās neredzēti darinājumi - vecās Latvijas karte ar metālā veidotiem pilsētu ģerboņiem, smalka lapene, kuru rotā uzraksts «cafe», pudeļu vēja zvani, kokā grebtas, bet sagāztas statujas.

«Iepriekšējais vējš lielus nedarbus izdarīja. Bija liels vējrādītājs, tas vieplis, tagad viss gar zemi,» stāsta saimnieks, vērsdams uzmanību arī uz kokā darinātām māju ceļazīmēm. Jā, pa ceļam uz «Rauģeļiem» tās manījām vai pie katras ēkas, bet daudzas huligāni esot papostījuši. Tas gan nemazina Edgara azartu darboties un izgatavot aizvien jaunas lietas. Ne velti, neskatoties uz slimību, kas vīru piemeklējusi jau bērnībā - kaulu tuberkulozi - viņš ieguvis Latvijas Amatniecības kameras varkaļa, Tautas daiļamata meistara, kā arī akmeņkaļa godpilno statusu. Koks tajā visā ir «starp citu», smej meistars. Lielākā viņa aizraušanās ir cizelējumi (no vara veidoti dekoratīvi šķīvji, ģerboņi un dažādi uzraksti). Kolekcijā greznojas arī skaistas rotas. Daudzas no tām darinātas kundzei, ar kuru Vasarsvētkos tiks svētītas zelta kāzas.«Diezgan neikdienišķi,» par laulības bagāto gadu skaitu tec Velta. Kur atslēga? «Nezinu! Ja vienam iet slikti, otrs pārdzīvo un cīnās,» atzīst Edgars.Paliku ar to, kas mugurā««Rauģeļos» atgriezāmies pēc 44 gadu prombūtnes. Tajā 1995.gadā bija drausmīga ziema - bez neviena atkušņa. Sniegs tik dziļš kā mans kruķis. Kundzei, kas visu mūžu bijusi rīdzeniece, neklājās viegli, salām, nebija krāsns - nesaprotu, kā izturējām,» ar smaidu atceras Edgars, uz ko sieviņa atsauc: «Bijām jaunāki!»Piederības apziņa savai zemei un mājai līdz ar neatkarības atgūšanu Edgarā ierunājās skaļāk, nekā vēlme palikt galvaspilsētā, kur viss pie rokas un arī sava darbnīca pilsētas centrā. To gan ātri vien privatizēja, tāpēc atgriešanās «Rauģeļos» izrādījās pareizais mozaīkas gabaliņš. Kas toreiz būtu domājis, ka Edgaram izdosies atgūt nežēlīgi zaudēto dzimtas īpašumu? Ko tajā drausmīgajā dienā pārdzīvoja 16 gadus vecais jaunietis, iemucis Elejas muižas parkā, kur atradās skoliņa, un izbēdzis no deportācijas uz Sibīriju. Paņēma klases biedrus, aizveda «Rauģeļu» saimi - vecvecākus, mammu, tēti un mazo māsiņu Laimdotu, kura gan arī beidzot atgriezusies dzimtajās mājās un ir neatsverams palīgs Leču pārim. Bet tad Edgars vienā mirklī palika tikai ar to, kas mugurā.«Briesmas gāja secen, bet palikt te arī diez kas nebija,» atzīst E.Lecis.Kāds liktenis gan var izvērsties tautas nodevēju dēlam, kuram to atgādināja vai uz katra soļa? Elejā, kur Edgars bija patvēries pie krusttēva, solīja tikai lauku darbus, tāpēc viņš devās savu ceļu meklēt pats. Pirmā pietura - Ventspils.Satikāmies MaskavāStāstā par Edgaru nedrīkst nepieminēt vēl vienu viņa talantu un sirds mīlestību - mūziku un dziedāšanu, kas spilgti iemirdzējās piecdesmito gadu sākumā un bija par iemeslu, lai satiktos ar savu Veltu. Viņa dziedāja un dancoja Rīgas kolektīvā «Saulgrieži», viņš - ventiņu lībiešu ansamblī. Abi cīņā par dalību vispasaules studentu festivālā satikās Maskavā un jau pēc gada svinēja kāzas.Iepazīstoties meiteni nemulsināja, ka izredzētais strādā morgā par sekretāru. Jā, arī šis fakts atrodams Edgara biogrāfijā, tāpat kā darbs bērnu rotaļlietu fabrikā, slīpējot mazās klavierītes. Tomēr vēlme dziedāt bija stiprāka par visu, tāpēc jaunais cilvēks 26 gadu vecumā iestājās Rīgas Maskavas rajona mūzikas skolā, lai mācītos pie Tāļa Matīsa.Tālāk sekoja koncerti vietējai publikai un tūres Krievijā - Sevepalateņskas un Kuibiševas rajonā - kur devās divi dziedātāji, pasākuma vadītājs, mūziķi, divi gaisa vingrotāji un «pekstiņmeistars», stāsta E.Lecis. Braucieni izvērtās skaudri.«Gandrīz galu dabūjām, kad mūs ieputināja stepē, un nebija neviena, kas velk ārā - ne «mobilo», nekā. Tur sniegs ir kā pūderis. Kur mašīnai mazākais caurumiņš, tur kā ar strūklu iekšā. Autobusā izpūtējs gāja salonā pa iekšu - kamēr brauc, karsti, apstājoties - cauri,» atceras Edgars. Tomēr šo upuri bija vērts nest divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tur, Krievijā, neviens viņu neuzlūkoja kā tautas nodevēja dēlu. Otrkārt - tā bija iespēja savā arodā iegūt 2.kategoriju, kas ļautu par uzstāšanos 4,50 rubļu vietā nopelnīt 12 rubļus, tomēr tas izpalika, atšķirībā no mīlestības uz mūziku. «Man ļoti patīk klasiskā mūzika, īpaši aizsaulē aizgājušais Pavaroti un mūsu Inese Galante. Mūsdienu skaņdarbus ne acu galā nevaru ieredzēt, kad vienu vārdu bļauj 17 reizes - tas ir pāri maniem spēkiem,» atzīst E.Lecis, kurš koncertē vēl joprojām, īpaši baznīcās.Slimība plus metālsSkaudri, bet E.Leča roku meistarībai zaļā gaisma tik dota slimības gultā, kur dzīves laikā nācies pavadīt daudzus mēnešus, - ko citu sadarīsi?«Kad uzņēma «Pūt vējiņus», draugi man atveda taisīt dāmām ķēdītes un zvaniņu piekariņus,» stāsta Edgars, atklādams, ka koncertu starplaikos vēlāk piestrādājis pie slavenā motobraucēja Ērmaņa, kurš nodarbojies ar ko līdzīgu, bet 19 gadus - pie tēlnieka Zvirbuļa par akmeņkali, aizvien spodrinot savu meistarību.Gadu gaitā darināts neskaitāmi daudz mākslas priekšmetu. Tie pārdoti, dāvināti un izstādīti, priecējot citu acis. Meistars savā darbnīcās rosās vēl šobrīd.«Obligāti vajag darīt! Tāpēc jau uz laukiem rāvos. Tas dod prieku un enerģiju. Nevaru tā vienkārši gulēt - savā mūžā esmu tik daudz laika slimības gultā pavadījis!» noteic meistars.

Kategorijas

Kategorijas