Ar dzīvē izcīnītu vietu

2008. gada 8. marts 07:41

986

Profesores Inas Alsiņas viedoklis «Ziņās» publicēts ne reizi vien. Viņai piemīt īpašas spējas plašam lasītāju lokam viegli saprotamā valodā runāt par zinātnes problēmām - augu un dzīvnieku gēniem, modificēto pārtiku un daudz ko citu. Šoreiz - par profesores personību.

Sarunas laikā viņa ne vienreiz vien atrunājas: «Es taču neesmu laba māte», «Es neesmu skaisti kopta», «Esmu bijusi šķirtene, mans ģimenes modelis ir savāds» un tā tālāk. Tomēr šīm atrunām pa vidu mijas vieds domu skaistums, kas stāstītājas dvēseli parāda pievilcīgā, sievišķīgā un, kā saka studenti, pat iedvesmojošā gaismā. Lūk, Inas stāstītais. Aizmieg pirms bērniemKlasiski māte dzied šūpuļdziesmu, stāsta vakara pasaku, un bērns aizmieg. Taču ar mani ir otrādi. Lielā meita - divdesmit vienu gadu vecā Liene - lasa septiņgadīgajai Lindai pasaku, bet pirmā aizmiegu es. Darbā esmu tā noņēmusies, ka vakarā ātri nogurums gūst virsroku. Tā saucamo kontaktstundu ar saviem bērniem sanāk par maz. Liene studē Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Gadījies tā, ka vakarā, braucot no nodarbībām, viņa no Cukurfabrikas stacijas neiet uz mājām, bet nāk uz pili, kur esmu aizkavējusies darbā. Tad mēs kopā dodamies mājās. Tā mums iznāk laika kaut pusstundu divatā parunāties.Viena no būtiskākajām mūsu ģimenes dialoga formām ir strādāšana dārzā. Mazāk, nekā vajadzētu, apmeklējam kultūras pasākumus, neesam gājuši uz kafejnīcām, bet dārzs ir vieta, kur intensīvi «jārukā». Kad ziema beigsies, brīvdienas lielākoties paies tur. Skaidri apzinos, ka es kā savu bērnu māte nekādā ziņā nevarētu būt tāda, kāda esmu, ja blakus nebūtu manas mātes. Mīļā vecmāmiņa! Linda, atnākot no skolas, ir sagaidīta, pusdienas pagatavotas. Turklāt vecmāmiņa ir prasīga. Nav tik liberāla kā mamma, kas uzskata: «Ak, ja tu negribi pats mācīties, vēlāk dzīve tev to piespiedīs!»Kad vīra ierašanās ir svētkiMan nav lakotu nagu, ne frizūras. Man ir diezgan vienaldzīgi, cik modīgi ir mani zābaciņi. Galvenais, lai būtu sausas kājas. Bet sievietei taču vajadzētu būt koptai, skaistai - tādai, lai vīrietim patiktu. Sievietei, lai būtu kāds prieciņš, vajadzīga arī atpūta. Arī tās man, tāpat kā daudzām sievietēm, ikdienā pietrūkst. Tādēļ ikdiena paiet vienmuļi. Mans vīrs Jānis ir Zviedrijas latviešu zinātnieks, ar viņu iepazinos 1990.gadā, kad aktīvi veidojās mūsu zinātnieku kontakti ar Rietumu valstīm. Kopš esam izveidojuši ģimeni, Jelgavā viņš ierodas reizi pāris mēnešos. Tie ir mani svētki.Jā, bija iespēja braukt pie Jāņa uz Zviedriju. Droši vien dabūtu darbu savā specialitātē. Pat varētu algotu darbu nestrādāt - būtu nodrošināta sieviete...Plašāk par Inu Alsiņu, kā arī ko par viņu saka kolēģi, lasiet sestdienas, 8.marta, «Zemgales Ziņās».

ZZ.lv ARHĪVS

Ar dzīvē izcīnītu vietu

Kategorijas