Cilvēki ir labi

2012. gada 6. septembris 15:03

1137

Latvietis Mārtiņš Dāle dzimis Anglijā, nu dzīvo Latvijā un esot te uz palikšanu. Profesionāli saistīts ar kuģniecību un transportu, ir SIA «Containerships» lielo klientu pārzinis. Liepājā birojs iekārtots nejauši, bet no turienes ērti sasniegt jebkuru vietu Eiropā, uz kuru jādodas darba darīšanās. Ģimenes māja uzcelta Nīcas novada Bernātos.

- Kā sākāt apzināties, ka esat latvietis? Vecāki bija nolēmuši, ka angļu un franču pasaulē netrūkst, tāpēc bērnus audzinās par latviešiem. Mājās pirmā valoda bija franču. Sākot iet angļu skolā, pārgājām uz angļu valodu. Astoņu gadu vecumā mani aizsūtīja uz skolu Minsterē. Un tur jau nevarēja neapzināties, ka tu esi latvietis, Minsterē latvietību «potēja» kārtīgi. Ejot uz latviešu sarīkojumiem Mančestrā, Līdsā, Bredfordā un skatoties uz cilvēkiem, cik viņi aizrautīgi ar Latvijas ideju un bēdīgi par to, ka Latvijā vairs nedzīvo, vienkārši likās kā tāds pienākums būt latvietim. Jau toreiz man tas šķita interesanti. Mēs lepojāmies ar to, ka bijām latvieši, bet citi bērni skolā to vienkārši pieņēma.- Vai bērnībā izjutāt, ka esat atšķirīgs no angļu vienaudžiem? Es vēl joprojām kaut kur pa vidu peldu. Anglijā biju savādāks un Latvijā vēl joprojām esmu savādāks. Tiem, kam Latvijā ir 50 un vairāk gadu, ir pavisam cita dzīves pieredze, un nekā sevišķi kopīga mums nav. Un tas pats ir Anglijā. Vietējie varbūt sestdienas rītā futbolu spēlēja, bet es gāju uz sestdienas skolu, citiem bērniem mācīju latviešu valodu. Piektdienas vakaros dejoju tautas dejas. Visu brīvo laiku pavadīju, būdams latvietis. Es nedomāju tā, kā cilvēki šeit domā, un es nedomāju tā, kā cilvēki tur domā. Pie tā esmu pieradis. - Vai tagad, dzīvojot Latvijā, kāds neaizrāda, ka ārzemju latvieši ir veiksmīgāki, jo viņiem nav bijis tādu pārdzīvojumu kā tiem, kas palika te? To neviens nekad man nav teicis. Ir jau ārzemju latvieši sabraukuši Latvijā un dzīvo. Dažiem veiksmīgi iet, dažiem – ne tik. Man neliekas, ka veiksme atkarīga no tā, vai viņi bijuši trimdinieki. To pašu var teikt par latvieti, kas visus okupācijas gadus nodzīvojis Latvijā, – dažam iet veiksmīgi, dažam ne. Tas atkarīgs no paša cilvēka. Ja sāk meklēt iemeslus, kāpēc tev neveicas, tas jau daudz ko izsaka. Varbūt cilvēki meklē attaisnojumu sev. - Vai strādāt kuģniecībā jums bija bērnības sapnis? Mans sapnis bija kļūt par lidmašīnas pilotu. Minsterē vairāk gribējās būt saistītam ar mākslu – mēs koklējām, dejojām, ļoti daudz zīmējām. Pēc skolas es vienkārši meklēju darbu, un kuģniecība – tā bija iespēja. Nebiju speciāli domājis, ka gribu darīt tieši to. Anglis, kas mani pieņēma, par Latviju kaut ko zināja. Viņš domāja, ka man būs cits viedoklis, ieraudzīšu citu perspektīvu, un to viņam vajag. Mani pieņēma ne jau tāpēc, ka biju latvietis, bet tāpēc, ka biju drusku savādāks. Visu laiku esmu sēdējis birojā pie galda – uz kuģa neesmu strādājis, noliktavā arī ne. Tagad piesaistu kravas no lieliem starptautiskiem uzņēmumiem, pārliecinu viņus, ka vajag izmantot mūsu pakalpojumus. - Kā nokļuvāt Latvijā? Mēs no Anglijas projām gribējām, bijām domājuši emigrēt uz Franciju. Ja dzīvotu Francijā, ļoti daudz laika būtu jāpavada ceļā, es reti redzētu bērnus. Tad sieva teica – kāpēc nebraukt uz Latviju? Būšot tuvāk darbam. Atbraucām uz Rucavu – drusku tā kā par tālu no Liepājas. Paskatījāmies Nīcu, iepatikās, ātri varējām atrast zemi Bernātos. Toreiz nezinājām, kas ir Bernāti. Vienkārši pēc ģeogrāfijas skatījāmies, cik tālu līdz Liepājai, Rīgai un Klaipēdai. Nopirkām zemesgabalu, uzcēlām māju un tagad te dzīvojam. - Kāpēc gribējāt braukt prom no Anglijas? Likās, ka Anglijā nav nākotnes. Ja latvieši brauc, lai viņi brauc un tur padzīvo. Bet ilgtermiņā tur zelta košu nākotni nesaredzu. Ja domājam, ka mums te ir parādi, tad, salīdzinot ar Angliju, tas nav nekas. Valsts parāds Anglijā ir neaptverams. Grieķijas līmenī tas varbūt vēl nav, bet stāvoklis ir samērā slikts. Pieredze ar veselības aprūpes sistēmu Latvijā arī labāka. Mana meita nokrita no koka un salauza roku. No tā brīža, kopš viņa nokrita, līdz mēs tikām mājās no slimnīcas, kas ir 20 kilometru attālumā, pagāja divarpus stundu. Anglijā tas prasītu divas dienas, nekad nenotiktu tik ātri. Tāpēc latvieši brauc uz Latviju zobus labot, bērnus dzemdēt. Deviņdesmito gadu sākumā es smējos, kad Latvijas viesnīcās teica, ka grib sasniegt Eiropas standartus. Sacīju – labāk nesasniedziet! Tā būs tikai slīdēšana lejup. - Vai atceraties, kāda bija pirmā viesošanās Latvijā? Mēs ar mammu astoņdesmito gadu sākumā pieteicāmies grupu braucienā. Tas bija kā piedzīvojums – aiziet uz Pēterbaznīcu, uz Domu un vienkārši pieskarties, ka es te esmu bijis. Mani vairāk interesēja tas, ka varu atbraukt un runāt ar cilvēkiem ikdienā latviski. Mēs ar mammu, kas latviski nerunā, staigājām pa Rīgas ielām un ļoti daudz dzirdējām krievu valodu. Atceros, ka mums aiz muguras kāds sāka runāt latviski. Ja Halifaksā vai Selfordā uz ielas tā notiktu, tu pagrieztos, sasveicinātos un aicinātu uz mājām. Bet mēs neaptvērām, ka bijām Latvijā. Pagriezāmies, sasveicinājāmies un teicām, ka arī esam latvieši. Tie cilvēki tā šķībi uz mums noskatījās. Aizgāju uz staciju, lai nopirktu vilciena biļeti un aizbrauktu uz Saulkrastiem. Tur viņi priecīgi nebija. Tas man izraisīja tādu sašutumu, ka pat vilciena biļeti nevari latviski nopirkt un tevi sauc par fašistu! Bet tas nekas. Latvijā iepatikās, gribējās vēl.- Esat organizējis labdarības sūtījumus uz Latvijas medicīnas un sociālās aprūpes iestādēm. Palīdzējāt atrast finansējumu Nīcas bērnudārza telpu remontam. Kāpēc vietējie nevar šīs lietas atrisināt? Vienkārši – ja man ir iespēja, bet viņiem nav, kāpēc neizmantot savas iespējas kādu pierunāt ziedot un kaut ko izdarīt? Ne jau vienmēr izdodas, bet, ja varēšu, tad darīšu. Deviņdesmitajos gados Rēzeknei palīdzējām. Tas viss bija ar manas sievas Sāras atbalstu. Bez viņas liela daļa šīs labdarības nenotiktu, jo tie ir viņas bijušie kolēģi slimnīcā Anglijā, kas sagādāja mantas, ko vest uz Latviju. - Kā jūs raksturotu sevi? Es teiktu vienkārši: esmu optimists. Cilvēki pēc dabas īstenībā ir labi. Vienmēr būs tādi nīgrāki, tādi, kas nedara lietas īsti tā, kā vajag. Bet tas nenozīmē, ka jākļūst pesimistam. - Bet kā rīkoties, ja cilvēks nedara lietas tā, kā vajag? Vai cīnāties ar to? Enerģija jātaupa tādām cīņām, kuras iespējams uzvarēt. Tur, kur nevar līdz beigām lietas izdarīt pareizi, nevajag pieskarties. Labāk nogaidīt pareizo laiku un tad ķerties klāt. - Un ko darīt, ja cilvēki, kuri nedara lietas, kā vajag, nonāk pie varas? Daudzi tagad sūrojas, ka slikta valdība, politiķi. Ja cilvēki sūrojas, ka slikta valdība, lai viņi brauc uz Grieķiju vai Īriju. Mums ir Vilks un Dombrovskis, Reformu partija – par to, ko Ķīlis vai Pavļuts mēģina darīt, – cepuri nost! Es viņus atbalstu. Tas, ka visus tos gadus «zaļie un zemnieki» un pārējie laupījuši, ir cita lieta. Streipam bija tāda taisnība! Galu galā, ja es nozogu tavu naudas maku un no tā ubagam pametu latu, viņam ir labāk, tomēr esmu zaglis. Bet nekas – ar laiku tas mainīsies. Cilvēku skaits, kuru prāts ir uz ļaunprātību, sarūk. - Ko domājat par ieceri skolās samazināt stundu skaitu humanitārajiem priekšmetiem? Par to nezinu, tāpēc nevaru izteikties. Taču mūzikas skolu sistēma ir viena no dažām lietām, kas no padomju laikiem ir laba. Tā, manuprāt, ir brīnišķīga. Latvija izceļas, ka te ir ļoti gudri zinātnieki un pētnieki. Nelaime tāda, ka skolās trūkst karjeras izvēles mācības. Parādīt jauniešiem dažādību – tas ir tas, kā trūkst. Tāpēc arī es «velku» dažādus cilvēkus runāt ar skolēniem, lai viņiem būtu drusku citāds ieskats. Šogad uz Nīcu bija atbraukuši advokāts Egons Piķelis, žurnālists Kārlis Streips un pavārs Mārtiņš Rītiņš. Jauniešiem jādod iespēja saskatīt izvēli. Transportā un loģistikā vari būt šoferis vai kuģa stūrmanis, bet tikpat labi vari būt kantorī vai krastā un pavēlēt, dot instrukcijas. Kuģis vai fūre ir aparāts, kuru ekspluatē. Krastā ir nauda! Tāpēc mudinu izskoloties.- Vai latviešiem pietrūkst uzņēmēja gēna? Pietrūkt nepietrūkst. Nevar teikt, ka brīvvalsts laikā sevišķi trūka uzņēmēju. Pa daļai te varētu vainot 50 padomju gadus, kad zināmā mērā cilvēki iemācījās gaidīt, ka viņiem kaut kas būs. Tagad ir brīvība darīt visiem to, ko viņi grib darīt, – ja vien kaut ko grib. - Ja laukos neviens vairs negribēs kartupeļus audzēt, kas tad tur dzīvos? Cik Zviedrijā vēl dzīvo laukos? Vai Somijā, Skotijā? Vai tā ir kāda obligāta vajadzība? Es arī dzīvoju laukos. Ja labs internets, kāpēc tu no laukiem nevari vadīt uzņēmumu? Es dzīvoju Nīcā, uzņēmums ir Somijā, mans boss dzīvo Īslandē. Reizi mēnesī vai divos ar viņu tiekos – Roterdamā, Helsinkos vai Rīgā. Ja vadi uzņēmumu sekmīgi, nav tik svarīgi, kur tu sēdi.

ZZ.lv ARHĪVS

Cilvēki ir labi

Kategorijas