Šarmantā mīluļu dakterīte

2008. gada 19. aprīlis 07:25

2974

Mūžam smaidīga - tāds iespaids rodas, satiekot Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterinārmedicīnas fakultātes pasniedzēju un mazo dzīvnieku - kaķu un suņu - acu slimību speciālisti Ilzi Pētersoni. Kaut arī viņa atzīst, ka, ikdienā sastopoties ar dzīvnieku sāpēm un viņu saimnieku bēdām, smaidu saglabāt nav nemaz tik viegli. Īpaši, ja ģimenes mīlulis ir neglābjami slims.

«Tas ir labi, ka pēdējos gados arī veterinārus sāk uztvert kā pilntiesīgus ārstus,» sarunu ar «Ziņām» sāk daktere. «Turklāt darbs ar dzīvniekiem ir grūtāks, jo viņi taču nevar pastāstīt par savām izjūtām un sāpēm. Ārstam tas jāsaprot pašam, un tas nāk vienīgi ar pamatīgu pieredzi.»Ceļš uz veterinārārsta profesiju Ilzei Pētersonei, pēc viņas vārdiem, bijis klasisks. Pat varētu rakstīt grāmatu - kā tapt par dzīvnieku ārstu. Lai arī dzimusi rīdziniece, viņa savas pirmās atmiņas saista ar laukiem Tīnūžos. Uz turieni neilgi pēc Ilzes piedzimšanas bija devušies vecāki - skolotāji. Tētim, lai divu pedagogu ģimene tiktu laukā no Rīgas komunālā dzīvokļa, nācās no skolotāja pārkvalificēties par padomju saimniecības «Juglas zieds» drošības tehnikas inženieri. Toties Kokinu ģimene varēja sākt dzīvot savā mājā.«Tagad pat nevaru atcerēties, cik biju veca, bet atmiņā palicis, kā kūtiņā aitai vai teliņam kasu aiz auss,» atceras Ilze.Arī bērnība pagājusi, rūpējoties par saslimušiem mājdzīvniekiem, no ligzdām izkritušiem putnu bērniem. Vienmēr mājās bijuši suņi un kaķi, par kuru veselību nācies gādāt. Jā, dzīve Tīnūžos saistījusies arī ar iešanu ganu gaitās, to Ilze piebilst ar smaidu. Parasti vasarās saimniecības lielo ganāmpulku pieskatījusi kopā ar draudzeni, bet lielākais palīgs bijis kollijs, kurš lieliski attaisnojis gadsimtos iemantoto ganu suņa reputāciju. Šāds sākums, ar veterināru piesitienu, nevedināja doties citas profesijas meklējumos.Kā tad ar gadu desmitos iesakņojušos veterinārārsta tēlu - vecos dubļainos gumijas zābakos lopu dakteris brien uz kārtējo kūti, kur jāsašpricē vai jāapsēklo govis, jāpalīdz kādai cūkai vai aitai? Jā, ar šādu stereotipu joprojām esot jāsastopas.«Daudzi klasesbiedri no Ogres vidusskolas laikiem, uzzinājuši par manu profesiju, degunu gluži nešķoba, bet pajautā, kā es tāda, augumā trausla, tieku galā ar lielajām govīm,» smej šarmantā jaunā sieviete.Studēt veterinārmedicīnu viņa devās ar padomju saimniecības «Juglas zieds» norīkojumu kabatā. Pirmos gadus tā maksājusi arī stipendiju. Pēc tam vairs neeksistēja nedz šī saimniecība, nedz simtiem līdzīgu ar milzīgajiem govju un cūku kompleksiem. Ilze atceras, ka deviņdesmito gadu sākums bijis lielu šaubu un neziņas laiks par savu nākotni. Agrāk «lopu dakteru» profesionālais ceļš ar nelieliem izņēmumiem bijis skaidri zināms, nu savu profilu un vietu viņai un pārējiem kursabiedriem nācās meklēt pašiem. Deviņdesmito gadu vidū uz Latvijas augstskolām devās daudzi ārvalstu pasniedzēji. Tā topošā veterinārārste iepazinās ar Bulduru Dārzkopības skolas dibinātāja selekcionāra Pētera Dindoņa mazmeitu Lieni Dindoni, pēc profesijas veterinārārsti. Viņa uz Jelgavu bija atbraukusi no ASV Mičiganas štata lasīt lekcijas par mazo dzīvnieku slimībām.«Mums šis laiks bija kaut kas līdzīgs apvērsumam profesionālajās studijās,» atceras I.Pētersone.Ar L.Dindones atbalstu Ilze devās uz ASV, kur gadu praktizējās vairākās veterinārajās klīnikās. Tieši tur viņa sāka apgūt zināšanas, kuras tagad ļauj viņu uzskatīt par vienu no zinošākajiem speciālistiem mazo dzīvnieku - kaķu un suņu - acu slimībās Latvijā. I.Pētersonei aiz muguras ir arī nopietnas studijas dzīvnieku endokrīnajās slimībās Somijā un Lielbritānijā. Pašreiz viņa ir lektore fakultātē, kur studentiem māca suņu un kaķu slimības un to ārstēšanu. Jāpabeidz doktora disertācija par mājas mīluļiem bīstamo cukura diabētu, un Ilze atzīstas, ka tās pabeigšana aizkavēsies, jo jau maija beigās pasauli ieraudzīs viņas un Gunāra otrs bērniņš.Ar vīru - fakultātes dekānu Gunāru Pētersonu - pirmoreiz iepazinusies deviņdesmitajā gadā, kad viņš pirmkursniekiem mācījis zooloģiju. Tolaik Gunārs bijis pasniedzējs, kuru Ilze atceras kā diezgan stingru un prasīgu. Tuvāk ar viņu iepazinusies pēc vairākiem gadiem, kad sāka strādāt par pasniedzēju jaunajiem veterinārārstiem.«Godīgi sakot, pat neatceros, kā mums tas viss sākās. Laikam kādā fakultātes pasākumā,» viņa pasmaida. Protams, Ilze zināja, ka Gunārs bijis precējies un no šīs laulības trīs bērni dzīvo ar tēvu. Sākumā uztraukusies, kā ar viņiem veidosies attiecības, toties tagad tās ir lieliskas. Vecākie pieskata pastarīti Kristapu un ar nepacietību gaida vēl vienu atvasi.

ZZ.lv ARHĪVS

Šarmantā mīluļu dakterīte

Kategorijas