Divdesmit gadus ar bumbu

2008. gada 26. aprīlis 06:19

1747

Sportisti mēdz būt dažādi - gan tādi, kam māte daba talantu ielikusi jau šūpulī, gan tādi, kam, lai sasniegtu noteiktu meistarības pakāpi, nepieciešams ieguldīt daudz cītīga un neatlaidīga darba. Ir individuālisti un izteikti komandas spēlētāji. Ir arī tādi, kā futbola kluba (FK) «Jelgava» pussargs Viktors Rezjapkins, kurš, šķiet, apvieno pa daļiņai no visa.

Termins «veterāns» saistībā ar trīsdesmitgadnieku V.Rezjapkinu šķiet visai pārdrošs, tomēr fakti runā savu - FK «Jelgava» komandā viņš ir no pirmsākumiem 2004.gadā, kad tā izveidojās, apvienojoties Latvijas pirmās līgas čempionāta klubiem RAF un FK «Viola». Taču Viktors futbolu spēlē no desmit gadu vecuma.Puisis no RAFaViktors ir puisis no RAFa, kas nozīmē - dzimis un audzis Jelgavā, kādreiz dižās rūpnīcas RAF mikrorajonā, mācījies 6.vidusskolā un kā ne viens vien laika, skolas un pagalma biedrs, pirmās futbola zinības sācis apgūt pie fizkultūras skolotāja un vienlaikus futbola trenera Valerija Minaltas. Protams, ne visiem futbols kļuva par nopietnu aizraušanos, kā V.Rezjapkinam.«Kad treneris vaicāja, kurš grib būt vārtsargs, pacēlu roku,» stāsta Viktors, «tomēr jau pirmajā treniņā sapratu, ka tas nav priekš manis. Sāku spēlēt laukumā kā aizsargs.»Uz jautājumu, vai sporta gaitu pirmsākumos nav bijusi vēlēšanās līdzināties kādai zvaigznei, piemēram, Pelem vai varbūt Blohinam (līdzīgi kā tagadējie jaunie censoņi labprāt greznojas ar Ronaldo, Rivaldo vai Bekhema vārdiem uz muguras), Viktors atzīst, ka nekad nav bijis «fanāts» šādā nozīmē. Cita lieta, ka uz treniņiem gan gājis labprāt un bumbu dzenājis arī citā iespējamā un neiespējamā laikā ar savu skolasbiedru Antonu Bakaņinu (kādreiz populārs RAF futbolists - red.) pat astoņas stundas dienā, tā kā sāka ciest mācības skolā. Pret sliktām atzīmēm savukārt ļoti neiecietīgs bijis V.Minalta, tāpēc ne reizi vien sanākušas domstarpības līdz pat aizliegumam nākt uz treniņiem.Viktors agrās jaunības laikus atceras labprāt, sevišķi, kad RAF, vēlāk arī Jelgavas jauniešu izlases sastāvā braukts uz turnīriem ne tikai Latvijā, bet arī Maskavā, Zviedrijā, Vācijā.Bet jau 15 gadu vecumā Viktors RAF galvenās komandas (kas tolaik ieņēma vadošās vietas virslīgā un piedalījās arī Eiropas kausu turnīros) sastāvā devās uz draudzības spēli Lietuvā.Sākās jauns posms V.Rezjapkina kā futbolista attīstībā. Protams, ne jau uzreiz izdevās nostiprināties RAF pamatsastāvā, sekoja periods pie trenera Sergeja Zaikina Ozolnieku otrās līgas komandā, tomēr tas jau bija pieaugušo, ne vairs jauniešu futbols.Laikmetu griežosPēc 6.vidusskolas beigšanas Viktors sāka darba gaitas tajā pašā RAF, tāpat kā daudzi vienaudži, kam domas par studijām nācās atlikt tālākā plauktā, jo kapitālistiskā ikdiena bija visai skarba.Labi, ka toreizējais rūpnīcas finanšu direktors Aleksandrs Petričenko bija liels futbola entuziasts, kas centās jaunos talantus paturēt savā redzeslokā, ļaujot iespējami nesāpīgāk savienot sportu ar elementāru iztikas līdzekļu pelnīšanu. Nekāds superprofesionālis, lai varētu pārtikt vien no futbola, V.Rezjapkins tolaik nebija, un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, par tādu arī nekļuva.Drīz RAF (gan rūpnīca, gan virslīgas futbola komanda) sāka pajukt, un treneris Viktors Ņesterenko ar iepriekšējās vienības kodolu 1997.gadā startēja Latvijas virslīgā kā Rīgas komanda ar nosaukumu «Universitāte».Pirmssezonas sagatavošanās posmu tur aizvadīja arī V.Rezjapkins, tomēr čempionātā nospēlēja tikai vienu spēli, bet pamatsastāvā nenostiprinājās. Atkal aktualizējās prozaiskais naudas pelnīšanas jautājums, un Viktors devās uz Vāciju, taču ne kā futbolists...Raksta turpinājumu lasiet sestdienas, 26.aprīļa, «Zemgales Ziņās».

ZZ.lv ARHĪVS

Divdesmit gadus ar bumbu

Kategorijas