ZZ.lv ARHĪVS

Ozolniekos atceras Otro pasaules karu

Gaitis Grūtups

2008. gada 7. maijs 18:09

1384
Ozolniekos atceras Otro pasaules karu

Ozolnieku novada informācijas centra zālē trešdien ar lekciju par latviešu izredzēm un traģisko likteni Otrajā pasaules karā uzstājās vēsturnieks Ainārs Lerhis. Uz pasākumu pārsvarā bija ieradušies sirmi vīri, kuriem karš un Latvijas okupācija saistās ar jaunības atmiņām.

Runājot par daudzkārt diskutēto Latvijas armijas nepretošanos okupantiem 1940.gada 17.jūnijā, Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieks A.Lerhis minēja, ka šis jautājums jau būtībā tika izšķirts 1939.gada rudenī, kad starp Latviju un Padomju Savienību tika noslēgts tā sauktais «bāzu» līgums. 1940.gada jūnijā, izrādot pretestību ienākošajam padomju karaspēkam, latviešu karavīri būtu apdraudēti no šīm bāzēm, un pastāvētu draudi saņemt šāvienus mugurā. Diplomāti sāka cīnīties jūlijāPadomju militārais pārsvars tolaik bija simtkārtīgs, tādēļ ir saprotama tā laika valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa centieni neizrādīt militāru pretestību un saglabāt latviešu dzīvības. Runājot par Latvijas ārpolitiku, vēsturnieks minēja, ka Dānija un Austrija, atšķirībā no Latvijas, diplomātiskā līmenī nosodīja uz tām vērsto agresiju. Tādējādi turpmāk politiķiem un vēsturniekiem vairs nebija šaubu par šo valstu okupāciju.Turpretī Latvijā, kur tolaik ārpolitiskus lēmumus apsprieda tikai divi cilvēki - Kārlis Ulmanis un Vilhelms Munters, šādas diplomātiskas notas izpalika. Tikai 1940.gada jūlijā, pateicoties Latvijas sūtņa ASV Alfrēda Bīlmaņa aktīvajai rīcībai, Rietumu demokrātiskajām valstīm radās patiess priekšstats par Baltijas valstīs notiekošo.«Tolaik, kad Latvija atradās starp divām naidīgām totalitārajām lielvarām, neatkarības zaudēšana bija neizbēgama. Tomēr mūsu ārpolitiskā darbība varēja būt veiksmīgāka,» secināja A.Lerhis. Piecdesmit īpašo viesuSarīkojuma organizatore, Ozolnieku novada bibliotēkas vadītāja Ingrīda Krieķe «Ziņām» sacīja, ka bibliotēka pirms šī pasākuma izsūtījusi piecdesmit ielūgumus - gan tiem novada iedzīvotājiem, kuri karoja vācu pusē, gan arī tiem, kuri bija Padomju armijas rindās.Veco vīru atsaucība, runājot par jaunībā pārdzīvoto, ir negaidīti liela. Pēc lekcijas sekojošajā diskusijā gandrīz katram bija, ko sacīt klātesošajiem.