Par basketbolu un ne tikai

2008. gada 23. maijs 14:26

1681

Esmu uzaudzis un skolojies Jelgavā līdz pēdējai vidusskolas klasei, kad ģimene pārcēlās uz Rīgu 1940.gadā.

Galvaspilsētā turpināju spēlēt basketbolu un, izmantojot Jelgavā iegūtos pamatus, tiku ierindots Armijas Sporta kluba pirmajā komandā, kas piedalījās Latvijas meistartituļa izcīņā.Basketbols arī palīdzēja man turpināt studijas kara laikā Rīgā un tās pabeigt Vācijā. 1949. gadā emigrēju uz Austrāliju. Nu jau sen esmu pensijā un nesen nosvinēju savu astoņdesmitpiekto dzimšanas dienu Brisbenā.Un tik sviedu grozā Es jau no puikas gadiem biju apsēsts ar basketbolu un sviedu pa grozu, kur tik varēju tikt klāt. Dzīvojām Čakstes bulvārī aiz kazarmām, un sardze mani ielaida sētā, kur bija grozs. Kad iestājos Hercoga Pētera ģimnāzijā, tur bija basketbola zāle (tā par brīnumu pārdzīvoja, kad kara laikā visapkārt mājas pazuda liesmās). Pēc skolas, cik vien varēju, paliku viens pats zālē un tik metu grozā. Neviens ārā nedzina. Arī vingrošanas stundās, kas sākās ar līdztekām, lēkšanu pāri bukam un ģimnastiku, drīz vien zēni lūdzās vingrošanas skolotājam Vītiņam, lai ļauj spēlēt basketbolu, kas parasti arī tika atļauts. Pamazām manas sekmes auga kā tuvos, tā tālos metienos. Progresēju līdz klases un vēlāk skolas komandai. Kad pie mums viesojās Liepājas ģimnāzija, mani pirmoreiz uzlaida laukumā. Spēle bija asa un strauja. Skatītāji kliedza, es biju pilnīgi apmulsis un nezināju, uz kuru pusi griezties. Vēlāk paši braucām uz Liepāju un Ventspili, tur es spēlēju kā aizsargs.Basketbola zelta laiki Zelta laiki Hercoga Pētera ģimnāzijas basketbola dzīvē bija 1938. un 1939.gadā, kad mācījos trešajā un ceturtajā klasē. Mūsu skolas komanda nostabilizējās. Praktiski visas komandas spēlēja zonas aizsardzību, un nebija laika robežas groza zonai. Tālos meta bez palēkšanās. Tos varēja vieglāk nosegt un tāpēc vairāk vajadzēja saspēlēties, lai atbrīvotos metienam uz grozu.Regulāri ielūdzām uz sacensībām vairākas Rīgas ģimnāziju komandas. Galvenais organizētājs bija Pēteris Siliņš. Sestdienas pēcpusdienās ap diviem sākās spēle, un, kad tā bija cauri, mazas muzikantu grupas pavadībā pāris stundas varēja visi uzdancot. Ieeja maksāja 20 santīmu, to varēja atļauties. Basketbols un dancis pievilināja jaunatni. Arī mūsu panākumi radīja sajūsmu. Sasitām visus Rīgas pretiniekus: Pirmo Valsts ģimnāziju, Dzeņa ģimnāziju, Franču liceju un Rīgas Amatnieku skolu. Pret Amatniekiem sasviedām vairāk nekā simts punktu, kas tajā laikā bija lielisks sasniegums.Pie viena galda ar meistariemLiels notikums mums bija to laiku «pareizās» Amerikas basketbola tehnikas demonstrēšana vingrotavā Svētes ielā - tur notika arī kārtējās Jelgavas un Zemgales basketbola sacensības. Basketbola savienība bija aizsūtījusi uz Ameriku valsts komandas un Armijas Sporta kluba treneri, Voldemāru Baumani, spēlētājus Visvaldi Melderi un Maksi Kazāku. Melderis, viens no tā laika izcilākajiem basketbolistiem, arī bija jelgavnieks.Mūsu skolas izlasi uzaicināja spēlēt ar ASK sastādīto komandu. Mums tīri labi gāja, un pēc spēles Baumanis mani aicināja, ja nāku uz Rīgu, spēlēt ASK komandā. Pēc spēles mūs uzaicināja vakariņās Jelgavas Virsnieku klubā kopā ar ASK izlases spēlētājiem. Mēs, provinces zēni, sēdējām pie viena galda ar basketbola varoņiem, kas būtu bijuši visas Eiropas čempioni, ja vien divus metrus garais Amerikas lietuvietis Lubin-Lubinas nebūtu iesviedis grozu brīdī, kad mūsējie domāja, ka tiesnesis ir jau nosvilpis spēles beigas. To man izstāstīja spēles dalībnieks Aleksandrs Vanags, starp citu, arī valsts futbola izlases spēlētājs.Kad ģimene pārcēlās uz Rīgu 1940.gadā, sāku spēlēt ASK. Sākumā zemākās līgās, bet vēlāk pirmajā komandā, palīdzot izcīnīt Latvijas meistartitulu 1942.gadā.Basketbols varbūt izglāba dzīvībuTajā laikā sāku studēt Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē. Tad nāca 1943.gada piespiedu vervēšana «brīvprātīgā» latviešu leģionā. Mans brālis Pēteris, kas jau bija beidzis pirmos divus gadus medicīnā, tika ierauts leģionā. Pēc diviem mēnešiem man bija mātei, atraitnei, jālasa vēsts, ka viņas lolojums aprakts Volhovas purvos. Tēvs nomira jau 1928.gadā, un māte ar lielu gādību mūs uzaudzināja finansiāli ierobežotos apstākļos. Mūsu ģimene nebija vienīgā: tūkstošiem un tūkstošiem (lai vēsturnieki par skaitļiem strīdas) māšu un līgavu apraudāja savus mīļos uz mūžu zudušos. Mūsu tauta zaudēja vissvarīgāko un daudzsološāko tautas zaru - neapšaubāmi arī nākamo basketbola paaudzi un tās pēcnācējus.Kad man pašam pienāca iesaukšanas pavēle, Baumanis, nu jau majors leģionā, bija nupat atgriezies no frontes. Dabūjis to zināt, viņš pats atnāca uz iesaukšanas komisiju un izkārtoja, ka mani, mehānikas studentu, nozīmē strādāt Cepa kuģu būvētavā. Darba bija daudz, bet ar jaunības sparu varēju turpināt studijas universitātē un spēlēt basketbolu ASK pirmajā komandā. Varu teikt, ka basketbols man visu atmaksāja - varbūt pat izglāba dzīvību.Ne tikai man, bet arī daudziem citiem, pat viņa agrākajiem sporta «ienaidniekiem» Voldemārs Baumanis kara laikā daudz palīdzēja. Bez šaubām viņš ilgus gadus bija mūsu basketbola sirds un dvēsele.Pēckara Vācija bēgļu (DP) nometnēs latvieši atkal sāka organizēt basketbola komandas, un viena nometne sacentās ar otru. Es arī tur aktīvi piedalījos, spēlēdams Lībekas komandā.Kad apprecējos un 1949. gadā un pārcēlos uz dzīvi Austrālijā, manas kvalifikācijas tika atzītas, un tūlīt varēju strādāt par inženieri un vēlāk zinātnieku, pētot atomreaktoru drošību.Latvieši Austrālijā, kā visās citās zemēs, sāka organizēt savas basketbola komandas. Es arī piedalījos, bet spēlējām tikai zemākās priekšpilsētu sacensībās. Manā darba vietā, Atomenerģijas pētniecības institūtā, arī bija basketbola laukums, un gandrīz katrā pusdienas pārtraukumā sanāca divas pilnas komandas. Stāstot visiem, kā vecos laikos spēlēja, es viņiem demonstrēju āķa metienus. Pēc trīsdesmit gadiem biju vēl saglabājis vismaz daļu no izjūtas un kordinācijas, ko ieguvu Hercoga Pētera ģimnāzijas zālē, vecajā, mīļā Jelgaviņā, kas tagad dzīvo tikai mūsu atmiņās.Labprāt saņemtu kādu ziņu no saviem agrākajiem līdzgaitniekiem. Ja jūs šo lasāt, lūdzu, atrakstiet uz: abicevsk@bigpond.net.au.

ZZ.lv ARHĪVS

Par basketbolu un ne tikai

Kategorijas