Informācija trīs miljardu burtu garumā

2008. gada 24. maijs 07:21

1290

Sastapšanās pēc ilgiem gadiem Jelgavā ar bērnības rotaļbiedru bija nejaušība. Vai nejaušība ir arī nu jau gandrīz piecdesmitgadnieka Alvja Brāzmas kļūšana par Eiropas Bioinformātikas institūta Transkriptonikas nodaļas vadītāju un pastāvīgās dzīvesvietas maiņa no Jelgavas uz Kembridžu, «Ziņas» centās noskaidrot nelielā sarunā.

Pēc astotās klases beigšanas Jelgavas 2.vidusskolā Alvis Brāzma mācības turpināja matemātiķu iecienītajā Rīgas 1.vidusskolā. 1977.gadā - universitātes «fizmatos» un vēlāk Skaitļošanas centrā - parasta, matemātiski tendēta latvieša karjera, ko turpmākajā gaitā vairs par gluži parastu nosaukt grūti.Kad studēji vai strādāji Rīgā, tevi varēja sastapt itin bieži, tad pēkšņi kaut kur pazudi. Zinu tikai, ka disertāciju aizstāvēji Maskavā.Jā, doktora (padomju laikos - fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta) grādu aizstāvēju Maskavas Lomonosova Valsts universitātē, disertācijas temats - «Programmu induktīvā sintēze». Tautas valodā runājot - kā cilvēks saprot algoritmus no piemēriem.Maskavā tāpēc, ka Latvijā manā nozarē - matemātiskajā kibernētikā - zinātnisko grādu nevarēja aizstāvēt. Disertācijas vadītājs bija mūsējais - profesors Jānis Bārzdiņš, pie kā studēju aspirantūrā Rīgā. Sapratu, ka Maskavā šai lietai (disertācijai - red.) pieiet pēc būtības, respektīvi, ja temats ir pietiekami nopietns, nekasījās par dažādiem sīkumiem.Kā tad radu, paziņu, naudas, pareizas biogrāfijas un citas padomijas būšanas, kas tolaik varēja izšķirt ne tikai zinātniska grāda likteni?Domāju, ka Maskavas universitāte ir iestāde, kas visilgāk palika tīrākā un godīgākā un pat PSRS sabrukuma laikos centās turēties pretī politiskām intrigām. Atklāti sakot, vairs nekur pasaulē neesmu vienuviet sastapis tik lielu dižu prātu koncentrāciju, kā tolaik Maskavā. Pat tagad, dzīvojot pie Kembridžas un piedaloties tā saucamajos tējas galdos (gudru vīru neformālas sarunas ābeļdārzā), neizjūtu tik lielu smadzeņu darbības intensitāti.Pēc Maskavas taču uzreiz neaizceļoji?Mierīgi strādāju tepat LU Matemātikas un informātikas institūtā, kādreizējā Skaitļošanas centrā. Tālāk bija diezgan krass pavērsiens - rītā, kad Rīgā tapa barikādes, lidoju uz Ameriku. Konkrētais laiks (1991.gada janvāris - red.) gan ir sakritība, jo ar profesoru Juri Reinfeldu, kurš tajā laikā bija departamenta vadītājs Ņūmeksikas štata universitātē ASV, kontakti bija nodibināti jau iepriekš, turp devos jau ar pusgada kontraktu kabatā.Zināju, ka drīz atgriezīšos, tāpēc spilgti atceros brīdi - augustā ieslēdzu TV un izdzirdu frāzi: «Gorbachov is out!». Pielipu pie aparāta un, gandrīz neatejot no ekrāna, divas dienas skatījos CNN tiešraidi no Maskavas. Dienu vēlāk Jeļcins iedeva Latvijai brīvību.Tu teici - «Jeļcins iedeva brīvību», kā tad ar barikādēm, tautas fronti un citām latviešu politiskajām aktivitātēm?Mans proamerikāniskais noskaņojums izpaužas arī tajā, ka lielu nozīmi šajos notikumos piešķiru [bijušajam ASV prezidentam Ronaldam] Reiganam. Man bija skaidrs, ka PSRS agri vai vēlu sabruks, bet, pateicoties viņa ieguldījumam (Reigana un Gorbačova pārrunas ievadīja «aukstā kara» beigas - red.), tas nenotika, piemēram, piecus gadus vēlāk. Nozīme bija visam kopā - gan barikādēm Latvijā, gan Padomju Savienības ekonomiskajam norietam, savu lomu spēlēja arī gaišie prāti Krievijā.Pēc līgumā paredzētā laika atgriezies Latvijā un...1992.gadā atgriezos un turpināju zinātnieka karjeru savā institūtā, paralēli sākās sadarbība ar Helsinku universitāti. Tajā laikā par nopietnu zinātni kļuva bioinformātika. Somu profesora Esko Ukonena intereses šajā jomā sakrita ar manējām, Helsinkos sastapos ar cilvēkiem no Kembridžas, kas strādāja Eiropas Bioinformātikas institūtā, sākām sarunas, un, tā kā man bija nepieciešamā kvalifikācija, noslēdzu līgumu uz gadu, pēc tam to pagarināja vēl uz trim, tad vēl, līdz kļuvu par vienu no «neaizstājamajiem», ar ko slēdz permanentu līgumu.Un dzīvo Kembridžā?Jā, lai gan pats smejos, ka esmu kļuvis par nomātu (pasaules klaidoni). Kopš 1997.gada galvenokārt uzturos Anglijā. Institūts, kur strādāju, ir daļa no Eiropas Molekulārās bioloģijas laboratorijas (starpvalstu organizācija, pēc struktūras kaut kas līdzīgs Eiropas Kosmisko pētījumu centram). Tā kā vēl joprojām sanāk daudz ceļot.Pastāsti nespeciālistiem, ar ko īsti nodarbojies.Cilvēka genoma projekts, kas droši vien ir nozīmīgākais bioloģijas projekts vismaz 50 gadu, ja ne visa gadsimta mērogā, ražo lielu daudzumu datu. Cilvēka genomu četru burtu (ACTG - atbilstoši DNS nukleotipiem) alfabētā var pierakstīt garumgaru vārdu, kas sastāv no trīs miljardiem burtu. Bioinformātika sākas ar brīdi, kad šo burtu virkni var ierakstīt datorā, - tālāk seko šīs milzīgās informācijas apstrāde. Zinātnieku žargonā runājot, es un mani kolēģi nodarbojas ar «sauso» bioloģiju (darbs ar burtu virkni datorā) atšķirībā no «slapjās» bioloģijas, kas nozīmē darbu ar šūnu (mēģenes, pipetes u.tml.).Vajadzētu arī kādu privātu jautājumu...Diemžēl šajā jomā «iepriecināt» nevaru. Ar sievu, lai gan viņa ir Latvijas latviete, iepazinos jau pirms Amerikas perioda, un vēl joprojām esam kopā. Diānas profesija - ārste. Pašreiz viņa strādā kā pētniece Londonas koledžas universitātē. Esam kopā ne tikai Anglijā, bet arī izbraukumos, ja vien varam saskaņot darba grafikus. Tagad gan uz Latviju esmu atbraucis viens.Bieži iznāk būt Latvijā?Sanāk tā, ka gandrīz katru nedēļu jāpiedalās kādā saietā, galvenokārt Eiropā, bet gadās arī citur pasaulē, piemēram, divas trīs reizes gadā ASV. Uz Jelgavu šoreiz atbraucu gandrīz tiešā ceļā no Amsterdamas, bet nākamajā nedēļā jau būšu Briselē, Eiropas un Amerikas sanāksmē par vēža genomiku. Tāpēc jau teicu, ka esmu pasaules klaidonis.Latvijā mani līdzās radiem un draugiem saista arī sadarbība Latvijas Genoma projektā. Nesen nolasīju dažas lekcijas Latvijas Universitātes maģistrantiem. Šeit ierodos reizes četras gadā, kopumā pavadot aptuveni mēnesi.Kā «pasaules klaidonim» ar pilsonību?Esmu kosmopolītiski noskaņots Latvijas pilsonis. Man nav nekas pret Britāniju, bet tomēr nejūtos tik piederīgs, lai zvērētu uzticību karalienei. Esmu daudz kur bijis un neesmu tik sentimentāls, lai teiktu, ka nav pasaulē skaistākas zemes par Latviju, tomēr nenoliegšu, ka patīk vasaras dienā pabraukāt ar velosipēdu (iecienītais maršruts Jelgava - Tērvete - Kroņauce - Jelgava) vai ziemā paslēpot pa Vecāķu kāpām.Iespēju robežās sekoju līdzi arī Latvijas sportistu sekmēm, bet jāatzīstas, ka ne mazāk pārdzīvoju Kembridžas airētāju zaudējumu Oksfordai slavenajā regatē.

ZZ.lv ARHĪVS

Informācija trīs miljardu burtu garumā

Kategorijas