Ar dzirkstošu optimismu

2008. gada 31. maijs 06:53

1173

«Kāds vīrs man novēlēja nodzīvot līdz simtam. Es viņam atbildēju: «Vai tiešām tik vien?!»» par savu deviņdesmit gadu jubileju mazliet šķelmīgi smejot, stāsta jelgavniece Boļeslava Paukšķis.

Viņas dzirkstošais optimisms iet pāri tradicionāli pieņemtajām robežām. Pievienojoties jubilāres apsveicējiem, ko bija pulcējusi Jelgavas Invalīdu biedrības priekšsēdētāja vietniece Vanda Egle, «Ziņām» bija iespēja sastapt apbrīnojami spēcīgu cilvēku, kas nekad negaužas par veselības likstām un ir garīgs atbalsts citiem.Ietekmīgais krusttēvs Putekļainajā ar grants segumu klātajā Šķūņu ielā ir kāda koku, košumkrūmu un paparžu ieskauta divstāvu māja, kas izceļas uz apkārtējo privātmāju rindas. Gabaliņš no pirmskara Jelgavas, vecās Lapskalna muižas apkārtnes. Šajā ēkā jau kopš 1928.gada arī dzīvo Boļeslava Paukšķis jeb, kā citi viņu sauc, Oļiņa. Viņa dzimusi 1918.gadā Lielplatones muižā. No tālās bērnības palikusi leģenda par Oļiņas kristībām. To slikto sirmgalve nepiemin. Taču dzīvē tā notika, ka jaunpiedzimušās meitenītes māte Jūlija Paukšķis palika viena ar bērnu uz rokas. Tēvs aizgāja savu ceļu. Karš, juku laiki, bet skaidra lieta - bērns jānokrista. Nolēma, ka Jelgavā katoļu baznīcā lietu nodarīs krusttēvs ar krustmāti paši. Paņēma meitiņu un brauca.«Manam krusttēvam, kurš nodzīvoja ilgu mūžu, saglabāja labu veselību un mierīgu garastāvokli, laikam toreiz bija iekšā kāds grams no spēka dziras. Nav zināms, ko viņš baznīcā bija dudinājis ar pērminderi. Krustmāte tam nepievērsa uzmanību, jo tajā laikā auklēja bērnu, lai tas būtu rāms un mierīgs. Tikai pēc vairākiem gadiem atklājās, ka esmu nokristīta citā vārdā. Māte bija gribējusi Olgu, Olesju, bet krusttēvs, vai nu ar nolūku, vai viņam sajuka, ielika Boļeslavu. Tā mani visu mūžu sauc par Oļiņu, kaut pēc dokumentiem esmu Boļeslava,» stāsta jubilāre.Krusttēvu viņa piemin ar labu vārdu, arī runājot par Pirmo pasaules karu. Viņa miers, paļāvība uz Dievu, tolaik, kad apkārtnē sprāga bumbas un šāva, palīdzēja nekrist panikā, kas pati par sevi ir bīstama. Bumbiņa nesprāgaTrīs gadu vecumā, meitenīte saslima ar bērnu trieku jeb poliomielītu. Tā ir smaga vīrusu infekcijas slimība, kura nereti beidzas ar neatgriezenisku paralīzi vai nāvi. Mūsdienās, pateicoties visu jaundzimušo potēšanai, attīstītajās valstīs šīs slimības izplatība ir gandrīz pilnīgi apturēta. 2002.gadā Latvija tika oficiāli pasludināta par valsti brīvu no poliomielīta. Taču pagājušā gadsimta divdesmitajos gados šo slimību izārstēt nevarēja. Oļiņa daudz tika vesta pie dakteriem. Medicīniskās aprūpes dēļ Jūlija pārcēlās dzīvot uz Jelgavu. Tomēr liktenīgi meitenīte palika bez kājām.Sirmgalve domīgi saka: «Man reiz kāds mācītājs jautāja, vai es neizjūtu tādu kā Dieva pārestību. Es viņam atbildēju, ka man diena ir par īsu. Es nevaru paspēt visu iecerēto izdzīvot.»Lielākie uztraukumi Oļiņai un arī viņas mātei bijuši kara laikā, kad Jelgava dega. Pie Grīvu tilta (Dobeles šosejas tilts pār svēti Svēti pie Tušķiem) varēja manīt pat tos karstuma viļņus, kas nāca no nopostītās pilsētas. Svētes tiltu, kas bijis noklāts ar petrolejā samērcētām zāģskaidām, vācieši tomēr nenodedzināja. Viena bumbiņa, kā jubilāre stāsta, salaužot jumtu, izkritusi cauri arī šim pašam Šķūņu ielas namiņam, taču laimīgā kārtā tā nesprāga. Viņām abām ar māti pēc kara bija, kurp atgriezties. Pārmācītais papagailis Nelielajā grāmatplauktā, kas atrodas rokas stiepiena attālumā no sešdesmitajos gados pirktās tahtas, Sigurda Rusmaņa «Zeme starp Rundāli un Tērveti», Egīla Lukjanska romāns, ceļojumu apraksti.«Skolā es neesmu gājusi nevienu dienu. Taču, pārceļoties no laukiem uz Jelgavu, sākumā mēs ar māti dzīvojām kaimiņos kādai pensionētai skolotājai, kura tādam meitēnam iemācīja rakstīt un lasīt - gan latviešu, gan arī vācu valodā,» atceras Boļeslava...Raksta turpinājumu lasiet sestdienas, 31.maija, «Zemgales Ziņās».

ZZ.lv ARHĪVS

Ar dzirkstošu optimismu

Kategorijas