Bīstami dzīvībai, bet gandarījums sirdij

2008. gada 4. jūnijs 07:04

3032

Bīstami dzīvībai, bet gandarījums sirdij

«Jo man mazāk darba, jo citiem labāk,» smej Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Jelgavas brigādes Elejas posteņa glābējs Linards Zāģeris, ar kuru ielūkojamies viņa profesijas aizkulisēs.

Tā pulsē spilgtām emocijām un nokrāsām, jo cēlā misija glābt un palīdzēt krustojas ar risku, veselībai un dzīvībai bīstamiem darba apstākļiem, cilvēku nelaimēm un bēdām. Melnie notikumi gan nerisinās katru dienu, tomēr fiziski un psiholoģiski tam nemitīgi jābūt gatavam. Linards profesijā strādā vien pusotru gadu, bet jau paspējis saņemt Pateicības rakstu par drosmi ekstremālā situācijā, pildot dienesta pienākumus. Viņa kontā ir izglābta dzīvība, kas ir katra ugunsdzēsēja vislielākais gandarījums. Vai šī ir tā apziņa, kas ļauj turpināt grūto darbu? Linards, šķiet, tik augstās kategorijās nelidinās. Darbs ir darbs, galvenais, ka interesanti, domāju, ka to nepametīšu - skopi, bet tieši formulē divdesmitgadīgais glābējs. Nemitīgi jāmācās un jāatkārtoProfesijas standartā minēts, ka ugunsdzēsējs glābējs strādā VUGD un dzēš ugunsgrēkus, veic neatliekamos avāriju seku likvidēšanas un glābšanas darbus pēc ceļu satiksmes negadījumiem, ķīmiskajām avārijām, sprādzieniem un radiācijas avārijām, kā arī glābšanas darbus augstumā, nogruvumos, uz ūdens un ledus.Linarda ikdiena Elejas postenī gan rit ne tik ekstremālos apstākļos.«Bieži uz izsaukumiem varbūt jābraukā Rīgā, arī Jelgavā, bet šeit ir mierīgi. Vairāk darba ir pavasarī, kad deg kūla un rudenī, sākoties apkures sezonai,» stāsta jaunais speciālists.Puiša 24 stundu darba diena, pēc kuras ir trīs brīvdienas, sākas pulksten 7.45. Elejas postenī viņi maiņā ir trīs cilvēki - šoferis, maiņas vecākais un dzēsējs. Glābēji no rīta pārbauda aprīkojumu un telpas, aprunājas ar priekšniecību un ķeras klāt mācībām - atkārto, izspēlē dažādas situācijas un izmēģina vairākus variantus. Sevi uzturēt zināšanu un fiziskā formā ir vitāli nepieciešams. Pirmkārt, lai krīzes situācijā glābšanas operācija ritētu bez aizķeršanās. Otrkārt, reizi gadā ir atestācija un tiek kārtoti sporta normatīvi. Jābūt tam gatavam!Ja vien nav izsaukumu, turpmākā dienas daļa Linardam paiet, pārbaudot un kārtojot tehniku. «Vienmēr kaut kas ir netīrs, varbūt kāda šļūtene caura, virve jāpārbauda. Lai nesanāk, ka, dodoties uz izsaukumu, piemēram, motorzāģī nav benzīna,» stāsta glābējs.Svarīga paša drošībaJa apkaimē tomēr notikusi ugunsnelaime, Elejas vīri cenšas tikt ar to galā saviem spēkiem. Palīgu ierašanās no Jelgavas prasa laiku, kas ne vienmēr atmaksājas, tomēr apmēram piecas reizes gadā palīdzība no pilsētas bijusi noderīga. «Spilgtākais notikums man bija piedalīties Jelgavas vecpilsētas trīsstāvu koka mājas dzēšanā. Kā pulksten 11 vakarā sākām, tā līdz rītam. Tā bija ievērojama pieredze, jo glābēji sabrauca no visām malām,» atceras jaunais ugunsdzēsējs.«Ielīdām trešajā stāvā. Viss deg. Tikai no rīta pārstaigājot pamanījām, ka stūrī stāvējis gāzes balons. Tajā brīdī jau par to nedomā - ja deg, jādzēš, kaut sava drošība ir primārā. Nebūs nekādas lielās jēgas, ja pats izrādīsies beigts,» viņš turpina.Ugunsdzēsēja darbs neaprobežojas tikai ar liesmu savaldīšanu un avārijas seku likvidēšanu. Itin bieži notiek arī dažādas sadzīviskas ķibeles, kad iedzīvotāji var aicināt talkā.«Gadās, ka, piemēram, kaķis no koka jānoceļ vai suns iekritis akā, kādam bērns palicis aiz aizkritušām durvīm vai kaimiņš ziņo, ka blakus dūmo dzīvoklis, bet neviens never vaļā durvis. Atmūķējot izrādās, ka piededzis ēdiens,» stāsta Linards, piebilstot, ka salīdzinoši īsajā darba stāžā nācies piedzīvot dažādas situācijas.«Kopš strādāju, vēl neesmu bijis avārijās. Elejā tās notiek ļoti reti, bet Jelgavā - paveicās, ka netiku,» pauž glābējs.Viss legāliLinarda interese par ugunsdzēsību un glābšanu nav radusies nejauši. Tās saknes meklējamas ģimenē.«Mans tēvs ir Bauskas brigādes komandiera vietnieks. Bērnībā dzīvojām blakus ugunsdzēsējiem. Dabūju gan izložņāt pa mašīnām, gan pakāpt pa trepītēm - tā nebija sveša lieta,» stāsta jaunais speciālists.Tomēr interese pašam apgūt profesiju nāca pamazām. Linards savā arodā vairāk ir praktiķis. Lai varētu strādāt, pēc vidusskolas viņš beidzis nepilnu Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas kursu. To apgūstot pilnībā, iespējams paaugstināt savu kvalifikāciju un dienesta pakāpi, kas nodrošina arī labāku atalgojumu, tomēr Linards nolēmis izglītoties citā jomā (puisi interesē jurisprudence). Par pašreizējo algu gan viņš īpaši nesūdzas un nodarbošanos negrasās atstāt - kas sirdī iekritis, to tik viegli neizmest! Kā aroda plusus glābējs min veselības aprūpi un stabilās sociālās garantijas.«Potes par velti, pensija garantēta - viss ir legāli. Zinu, ka neapšmauks, atvaļinājumi nodrošināti. Pārējam var pielāgoties. Varbūt arī algas pacels?» smej Linards, uzteikdams savu darba kolektīvu.«Sākumā bija grūti pierast, piemēram, Jaunajā gadā vai dzimšanas dienā strādāt, bet ar večiem arī ir interesanti pasēdēt. Kolektīvs draudzīgs, cits citu riktīgi atbalsta, izpalīdz un saprot!»

ZZ.lv ARHĪVS

Bīstami dzīvībai, bet gandarījums sirdij

Kategorijas