Bohēmists uz pusslodzi

2008. gada 9. augusts 06:43

2476

Par dzeju mūsdienās interesējas reti kurš jaunietis. Šo nedaudzo cilvēku vidū ir arī jelgavnieks Kārlis Muižnieks - daiļliteratūras cienītājs, kurš, izmantojot papīru un tinti, mēdz dzejā izlikt arī pats savi.

Ar četru gadu noilgumu«Dzeja ir veids, kā izpaust emocijas,» «Ziņām» saka Kārlis.Tās tapšanu viņš salīdzina ar ūdens burbuļa veidošanos, kas kļūst arvien lielāks un lielāks un beigās sprāgst. Mazotnē Kārlim ļoti paticis lasīt. «Agrāk centos slēpt un paturēt emocijas sevī, neizpaust tās. Tomēr bija brīži, kad viss nāca uz āru, tad arī sapratu, ka dzeja ir lielisks veids, kur izlikt sāpes, vilšanos, naidu un mīlestību.» Kārlis pirmo garadarbu sacerējis 12 gadu vecumā, bet citiem savu dzeju parādījis četrus gadus vēlāk.Optimists, kas raksta depresīvas vārsmasKārļa Muižnieka darbi liek aizdomāties par dažādām likstām un nedienām. Dzejoļi lielākoties ir drūmi, un cauri tiem skan pesimisma nots. Tomēr Kārlis pats sevi sauc par optimistu. Viņš stāsta, ka prieka pilnajos brīžos nemaz negriboties izpausties tāpat kā bēdu mirkļos. Viss negatīvais parasti tiek ielikts dzejā, tādēļ citur izpaužas reti: «Rakstīšanas brīžos reizēm šķiet - iekšā ir kas tāds, kas raujas laukā, un, ja nelaidīs, tas pārplēsīs uz pusēm.»«Visproduktīvākās ir nakts stundas, kuras tiek pavadītas vienatnē, bet vidi dzejas radīšanai reizēm radu arī mākslīgi - ar portvīnu blakus un smēķi zobos,» viņš smejas. «Tādos brīžos man ļoti patīk vērot naktstauriņus, kas lido uz kvēlspuldzi, un, kad nokļūst pie mērķa - apdedzinās. Tos gribas salīdzināt ar cilvēkiem, kuri tāpat kā kukaiņi tiecas uz gaismu, bet, kad tā sasniegta, spožums izrādās spēcīgāks par pašu.» K.Muižnieks uzskata, ka dzeja ir daudz labāks izpausmes veids nekā fotogrāfija: «To pārlasot, emocijas var izdzīvot atkal un atkal. Fotogrāfijas ar laiku izbalo, bet vārdi nekad nepazūd.»Sabiedrība stereotipu važāsKārlim mūsdienu sabiedrībā cilvēki šķiet samāksloti un pelēki. «Tā ir kā plastmasa, kas pārāk viegli pielāgojas uzspiestajām kartona sienām. Tā man asociējas ar pienā mērcētiem grauzdiņiem - pamērcē un izšķīst. Visi ir gudri citus mācīt un nosodīt, bet neviens neko nedara līdz brīdim, kad paša pakaļa sāk svilt. Liekulība reizēm ir neizturama. Dažkārt cilvēki uzvedas tā, it kā viņiem ap kaklu būtu apliktas dzelkšņotas dzelzs ķēdes, ar kurām persona tiek vadīta kā pēc plāna. Tikko novirzies no kursa, iegriezīsies miesā. No tām nevar izbēgt. Bet kaut ko lietas labā vajadzētu darīt, un vispirms jāatbrīvojas no stereotipiem. Sabiedrība nav maināma vienā dienā, jāpaiet laikam. Kokam veci zari ar laiku nokrīt, tāpat ir ar ierūsējošo domāšanu.»Vairāk par jauno dzejnieku, kā arī pa kādai rindai no depresīvajām vārsmām lasiet sestdienas, 9.augusta, «Zemgales Ziņās».

ZZ.lv ARHĪVS

Bohēmists uz pusslodzi

Kategorijas