Flamenko - deja, kas iedvesmo

2008. gada 24. septembris 05:51

3410

«Flamenko ir deja, kas mani iedvesmo. Ar tās palīdzību varu izstāstīt visas jūtas - prieku, mīlestību, naidu un bēdas. Kad ir skumji (Cono!), eju uzdejot vai nodziedāt «por bulerias», un man paliek vieglāk. Kad priecīgi, dejoju rumbu. Es dzīvoju ar flamenko,» savu dvēseli atklāj Anna Dribas, kura atradusi sev tuvo un stipri pieķērusies spāniskajam.

Tas ierakstījies viņas balsī, kustībās, tumšajās matu cirtās un brūnajās acīs, attieksmē un dzīves uztverē. «Māte stāsta, ka mums rados ir viens spānis mākslinieks - Huans de Ribass. Ļoti gribētu ar viņu iepazīties, bet nezinu, kur viņš ir,» teic meitene ar dienvidniecisko piederību, kas dzimusi un augusi Salaspilī, bet pazīstama arī Jelgavā.Jau divus gadus Raita Ašmaņa vadītajā bigbendā Anna dzied spāņu latino programmu, par ko ir ļoti priecīga. Kā nu ne: «Šī mūzika ir ļoti tuva manai dvēselei!» To palīdz īstenot meitenes skatuves partneris Aivars Konutis, mīļi saukts par «borroquito». «Arī viņam nav svešas spāņu dziesmas, ko no visas sirds izpildām koncertos!» pauž dziedātāja.Anna mūziku mīl kopš bērnības. «Visu mūžu esmu dziedājusi,» viņa teic, atklājot, ka mācījusies Salaspils Mūzikas skolā, bet aizraušanās ar flamenko, par ko jāpateicas skolotājai Ilzei Zariņai, notika pusaudzes gados. «Flamenko nav tikai deja, bet māksla, ko veido arī ģitārspēle un dziesma. Tas ir dzīvesveids,» skaidro ugunīgā meitene. Lai to spodrinātu un koptu, Anna ne tikai apguva spāņu valodu, bet arī devās uz šīs kaislīgās dejas dzimteni, kur Dienvidspānijas pilsētiņā Granadā pavadīja mēnesi mācoties.«Zināju, ka tur ir labi kursi, kur apgūt dejas, un tagad varu teikt, ka šī pilsēta ir tam ļoti piemērota, jo visa vide tāda - ej pa ielu, bet tur dzied, dejo, ritmiski sit plaukstas,» stāsta Anna, būdama no sirds pateicīga saviem Spānijas dziedāšanas un dejošanas skolotājiem Dāvidam Sorročem (David Sorroche) un Marijai Karmenai Guerrero (Mari Carmen Gerrero).Iemācīto ikdienā uzreiz var likt lietā īpašos bāros (tablao), kur uzstādīta neliela skatuvīte. Priekšnesumi pārsvarā domāti tūristiem, bet draugu pulkā durvis ciet, iekūpas kāda cigarete, kantaors sāk dziedājumu, un atdzīvojas deja. Lai kādā izteiksmē nemērītu flamenko dzimtenē pavadīto laiku, Anna atklāj, ka mājās pārvedusi bagātu un spilgtu pieredzi.«Man ļoti patīk spāņu tauta, jo cilvēki ir atklāti, vienmēr pasaka, ko domā, bet labsirdīgi. Tur iepazinos ar ļoti labiem dejotājiem. Viņi ir vienkārši, ar viņiem var brīvi izrunāties. Esam kļuvuši draugi, tāpēc aicināšu uz Latviju koncertēt,» stāsta meitene par savu sapņu zemi...Par Annas iecerēm attiecībā uz jelgavnieku mācīšanu flamenko noslēpumos lasiet trešdienas, 24.septembra, «Zemgales Ziņās».

ZZ.lv ARHĪVS

Flamenko - deja, kas iedvesmo

Kategorijas