Stiprā un lepnā Valteru dzimta

2008. gada 27. novembris 05:55

2922

Zaļeniekos zem kupliem ozolu zariem, staltu liepu ielenkumā stāv mājas «Lieldunči». Vecais nams vienojis Valteru dzimtas paaudzes teju 200 gadu garumā.

Tur dalītas bēdas un prieki, pārdzīvotas kara šausmas, krātas daudzu vēsturisku notikumu liecības. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā «Lieldunči» augstu godāti, bet par visu vairāk tās ir mīļas mājas dzimtas mantiniekiem. Ar kādu unikālu notikumu māja lepojas jau 70 gadu. To un citus ar Valteru dzimtu saistītus stāstus atklāj ceturtās paaudzes mantiniece Mirdza Valtere.Precīzu liecību nav, bet tiek rēķināts, ka senā «Lieldunču» māja mūrēta pirms aptuveni 200 gadiem. Vēl šobaltdien tā saglabājusies sākotnējā izskatā, jo sagraut to nespēja ne kara šāviņi, ne iekārtu maiņas, ne kādi ļauni spēki. Podiņu krāsnis un vecās mēbeles saglabātas no sentēvu laikiem - vēl šodien tās silda un ļauj kavēties patīkamās atmiņās.Vēstures aculiecinieks«Mājas savulaik bija Zaļās muižas īpašums. Vecāsmammas tēvam, kurš tur strādāja par galdnieku, muižkungs piedāvāja kļūt par mājas pārvaldnieku un ar laiku izpirkt «Lieldunčus». Drīz vien, 1866.gadā, te ienāca jau Valteru otrā paaudze - piedzima vecāmamma. Interesanti, ka katrā Valteru paaudzē vecākajam dēlam tiek dots vārds Jānis,» stāsta Mirdzas kundze.Saimniece rāda biezu Bībeli, kurā katras dzimtas pārstāvis atstājis sava pārdzīvotā laika ierakstu. To var lasīt kā vēstures grāmatu, jo Bībele sevī glabā unikālu notikumu pārdzīvojumus, sākot no Latvijas pirmsākumiem līdz pat mūsdienām.«Kā Zaļeniekos norisinājās 1905.gada revolūcija, kā mācītāju no kanceles nometa, kā notika kolektivizācijas, izsūtīšanas un Latvijas atdzimšana - viss, viss aprakstīts,» stāsta saimniece.Saņem Kārļa Ulmaņa apbalvojumuValteri bija krietni vecsaimnieki, kas ne vien mājās dzīvoja, bet arī daudz strādāja - modernizēja ēkas, meliorēja un kopa 57 hektārus zemes - līdz ar to arī saimniecības augstie rādītāji nepalika nepamanīti. «1938.gadā, Latvijas 20.gadadienas priekšvakarā, Jelgavā valsts svētku svinīgajā sēdē Ansim un Trīnei Valteriem tika pasniegts prezidenta Kārļa Ulmaņa piešķirtais Goda diploms «Par labu mājas turēšanu». Dāvanā Mirdzas vecvecāki saņēma sieviešu un vīriešu zelta pulksteņus ar ķēdi un iegravējumu,» stāsta mazmazmeita. Ģimenes relikvijas tiek nodotas nākamajām paaudzēm glabāšanā. Ar visiem pa draugamMirdzas kundze stingri teic, ka divos gadu simtos māja ne mirkli nav stāvējusi tukša. Arī izsūtījuma laikā ne, kaut saimnieki bija īsti latvieši un lieli savas zemes patrioti.«Tam ir gluži vienkāršs izskaidrojums. Tik godīgu saimnieku, kādi bija mani senči, nebija daudz. Viņi nevienu nešķiroja, ar kalpiem ēda pie viena galda, kopā svinēja svētkus, un visi mājā tika uztverti līdzvērtīgi. Valteriem nebija ienaidnieku.Kara laikā vienu brīdi mūsu mājā atradās padomju armijas topogrāfijas daļa, arī ar krievu karavīriem izveidojās ļoti demokrātiskas un draudzīgas attiecības. Zaļenieku ciema padomes priekšsēdētājs Imša kādreiz «Lieldunčos» par puisi strādājis, un viņš teica: jūs budži un kulaki nekad nebūsiet, un jūsu bērnus skolā par kulakiem vai budžiem nekad nesaukās. Tā arī bija. Ar visiem dzīvojām pa labam,» atceras Mirdzas kundze.Istabā, kur notiek intervija, 1949.gada 16.aprīlī dibināts kolhozs «Padomju ceļš». Saimniece labi atceras, kā nesti soli, kā nākuši cilvēki, kā klausījušies uzrunas un parakstījušies par kolhoza dibināšanu.«Man nav saprotams, ka mūsdienās jaunieši vēlas ātrāk pamest dzimtās mājas un dzīvot vienalga kur, tikai ne ar vecākiem. «Lieldunčos» zem viena jumta vienmēr kopā dzīvojušas trīs paaudzes, un visiem ir rūmes un interesanti. Īstenais saimnieks ir mans brālis Jānis, kurš bieži brauc no Jelgavas un pavada te katru brīvu brīdi, bet es te dzīvoju pastāvīgi. Ar brāli mums nav ne konfliktu, ne kādas dalīšanas, un tas Valteros audzināts paaudžu paaudzēs. Piemēru ņēmām no vecmemmītes, vectēva, memmes, tēta - no visiem radiem. Vecāki mūs tikai mudināja: mācieties, bērni, mācieties, izglītību neviens neatņems, un tas dzīvē ir galvenais,» atceras Mirdza.Karoga atdzimšanaSaviļņojošākais brīdis, kas «Lieldunčos» piedzīvots, ir sarkanbaltsarkanā karoga atdzimšana.«1940.gadā padomju vara brauca pa mājām un visiem ņēma nost sarkanbaltsarkanos karogus. 1990.gadā, kad mamma vēl bija dzīva, mans brālis ar meitu Mairu Rīgā nopirka Latvijas valsts karogu un uzdāvināja to mammai. Tas bija ļoti emocionāls brīdis - mammai lija asaras, jo viņa nekad nebija ticējusi, ka vēl kādreiz dzīvē rokās turēs sarkanbaltsarkano karogu. Mans pienākums bija sagādāt mastu. Tagad mums gan valsts, gan dzimtas svētkos ir svēts pienākums pacelt karogu un dziedāt «Dievs, svētī Latviju». Prieks, ka mamma piedzima un no šīs pasaules aizgāja brīvā Latvijā,» gandarīta Mirdzas kundze.Senatnes elpu «Lieldunču» sētā dveš simtgadīgie ozoli un varenās egles.«Pirmais ozols iestādīts 1906.gadā, kad piedzima mans tētis. Man par godu tika dēstīta egle, bet brālim Jānim - kastanis. Un tā gadu gadiem kādam svarīgam mūsu dzimtas dzīves notikumam par godu iestāda pa kokam,» klāsta Valteres kundze.Aizliegtie laiki nepastāvēja«Lieldunčos» vienmēr kuplā skaitā svinēti saulgrieži un valsts svētki, arī padomju gados. Turklāt visas Valteru dzimtas sievietes ģērbušās latviešu tautastērpos.«Manai memmītei, kas cēlusies no Vidzemes, pūrā bija Alojas tērps, bet kā jaunā zemgaliete viņa vēlējās valkāt šā novada tērpu. Tam vienu pie otra viņa krāja sudraba pieclatniekus, bet pienāca 1940.gads, mainījās nauda, un viņa nepaspēja to nopirkt. Visi 120 lati tā arī palika sudrabā. Vecāki tos pēc tam pārvērta monogrammās un dāvināja dzimtas pārstāvjiem, piemēram, brālim tika naudas maks ar sudraba monogrammu - JV (Jānis Valters). Man kā skolotājai - ādas portfelis ar maniem iniciāļiem, arī abām brāļa meitām tapušas monogrammas,» stāsta Mirdza.Pie kārotā Zemgales novada tautastērpa rozīšu rakstā mamma gan tikusi - to uzdāvināja Zaļenieku mājturības skolas vadība, kas savulaik ar Mirdzas vecākiem bija noslēgusi līgumu par skolnieču mācību prakses izveidi Lieldunčos. Tagad ar tērpu «štātējas» mazmeita Līga.«Vasaras saulgriežos sabrauc pilna māja ciemu - radi, draugi, kaimiņi, paziņas. Mums ir savs Jānis un Līga. Pagalms smaržo pēc pīrāgiem un meijām, meitas pin vainagus, vīri gādā par ugunskuru, noteikti dziedam līgodziesmas, meitas ģērbj tautastērpus un sagaidām saullēktu. Viss notiek pa īstam. Turklāt rados ir mazi bērni, un viņiem lielākais sods ir, ja pateiks, ka netiksi uz Zaļeniekiem,» smej saimniece.Novērtē arī pagastsŠogad valsts svētkos Zaļenieku pagasta padome Mirdzai Valterei pasniedza Goda rakstu par ilggadēju ieguldījumu jauniešu audzināšanā un izglītošanā. Mirdzas kundze pēc vidusskolas iestājusies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā ekonomistos, gadu nostrādājusi Zaļenieku Ekonomiskajā tehnikumā par skolotāju, bet tad izturējusi konkursu Tirmirjazeva Lauksaimniecības akadēmijas Pedagoģiskajā fakultātē Maskavā. Pēc diploma iegūšanas jaunā skolotāja atgriezās dzimtajos Zaļeniekos un 1969.gadā sāka audzināt savu pirmo kursu. 1972.gadā viņai tika piedāvāts strādāt par direktora vietnieci, un pēc 24 gadu darba šajā amatā Mirdza Valtere atkal atgriezusies klasē kā skolotāja.«Jau no mazotnes zināju, ka būšu skolotāja. Mūsu dzimtā vienmēr investēts tikai un vienīgi izglītībā. Es ļoti lepojos ar savu brāli, Latvijas Lauksaimniecības universitātes asociēto profesoru, lepojos ar viņa meitām, kas cītīgi studējušas un turpina to darīt. Lepojos ar savu dzimtu, mājām un valsti, kurā dzīvoju!» ar prieku teic Mirdzas kundze.

ZZ.lv ARHĪVS

Stiprā un lepnā Valteru dzimta

Kategorijas