Kļuvis vieglāk doties garās pastaigās

2008. gada 29. novembris 06:02

3738

Pirms vairākiem mēnešiem jelgavnieci Antru Alksni zināja tikai viņas tuvākie - ģimene, radi un draugi. Tagad, pateicoties lieliskajam startam - otrajai vietai - tievēšanas šovā «XXL», par viņu zina ikviens, kurš sekojis līdzi trīs mēnešus ilgušajai divpadsmit cilvēku cīņai pret savu lieko svaru. Kāds bijis ceļš uz šo panākumu un kas tā labā ticis upurēts, jautājam viņai - Antrai no «Sarkanās komandas».

Šitā izdarīs visu!Vienmēr esmu bijusi «tante ar iekšām», bet labā nozīmē. [Treneris, daudzkārtējs kultūrisma čempions] Aivars [Visockis] pat manam vīram reiz sacīja, ka īsti riktīga laikam tomēr neesmu, taču bez tādiem «trakajiem», kā mēs ar Kārli, kuru draudzīgi saucām par tēti, šovs nebūtu bijis tik interesants, - intervijas sākumā iesmejas Antra.- Kā nokļuvi «XXL»?Televīzijā raidīja reklāmu, aicinot pieteikties. TV3 mājas lapā publicēto anketu aizpildīju piecās minūtēs, pievienoju vienu foto un aizsūtīju. Sekoja gaidīšanas laiks, taču iekšējā balss teica - «kurš gan cits, ja ne es», un galu galā sekoja uzaicinājums uz atlasi. No aptuveni 2000 pretendentu izdevās iekļūt šova dalībnieku vidū. Kad vēlāk producentiem jautājām, kas bija noteicošie kritēriji, pēc kuriem tika izvēlēti dalībnieki, mums atbildēja - lai kadrā labi izskatītos un lai būtu spīdums acīs un, protams - liekais svars ko zaudēt. Smejos, ka mans pirmais šova pārbaudījums bija trīsarpus stundu ilga sēdēšana rindā pie ģimenes ārsta, lai sadabūtu nepieciešamos analīžu rezultātus. Atlasē starp maniem vērtētājiem Aivara nebija, bija [spēkavīrs Raivis] Vidzis. Kā pēdējo pārbaudījumu uzdeva nodziedāt Latvijas himnu. Kad sāku dziedāt, laikam klātesošie saprata, ka «šitā izdarīs visu».- Vai abu treneru ierašanās tieši pusdienu laikā «Gutenbergā» un ēdienu samešana atkritumu maisos bija jau iepriekš zināma?Mēs, visi dalībnieki, pusdienās aizbraucām kopā. Par treneru ierašanos ar maisiem gan nezinājām, bijām pārliecināti, ka mums ļaus mierīgi paēst, iedzert un tikai pēc tam viss notiks tālāk. Tajā brīdī mums visiem bija pasniegti mīļākie ēdieni, ko daudzi uztraukuma dēļ nemaz neēda. Arī es no pildītajām pankūkām tikai kašņāju ārā gaļu. Biju noskatījusi arī vienu kūciņu, ko gribēju apēst, bet tā palika uz galda...- Kā notika sadale pa komandām?Cik zinu, tikai viens dalībnieks no mūsu komandas, Janeks, atlasi izgāja pie Visocka. Pārējos «sarkanos» atlasē vērtēja Vidzis. Man šķiet, ka Aivars bija atlasījis pēc dabas mierīgākus dalībniekus, cilvēciņus, kuriem «vienkārši vajag palīdzēt», bet saņēma Vidža atlasītos kandidātus. Pats Aivars ir īsts miera mika un arī «vīrs un vārds», kurš vienlaikus, tāpat kā es, nekad nekautrēsies pateikt, ko attiecīgā situācijā domā, neatkarīgi no tā, kādas būs sekas.Bez lūzuma, ar emocijāmPirmajā nedēļā uz sporta zāli aizgāju tikai trīs reizes. Man tajā laikā bija treniņi un sacensības virves vilkšanā. Aivars izstrādāja mums treniņprogrammas trenažieru zālei. Pēc pirmās nedēļas nodarbībām, domājot par manu muskuļu masu, Aivars noliedza man iet uz trenažieriem - lai neņemot rokās neko smagāku par celofāna maisiņu, lai darbojos tikai ar aerobo slodzi. Man bija liela un blīva muskuļu masa, bet uz trenažieriem es to varēju tikai audzēt. Vajadzēja dedzināt taukus, taču vienlaicīgi sanāca «nomest» arī kādus 15 - 20 kilogramus muskuļu.- Vai šova laikā pienāca brīdis, kad iestājās tāds kā lūzuma punkts, sak, viss, vairāk nevaru?Nē. Jau no paša sākuma biju ar skatu uz finišu, zināju, kas jāsasniedz un ka padoties nedrīkst. Tas bija komandas darbs - visu laiku runājāmies ar Ievu un Baibu. Pat tad, kad Baibu izbalsoja, nekas nemainījās, viņa visu laiku bija ar mums. Būdama pēc izglītības mediķe, viņa prata dot daudz vērtīgu padomu. Pēdējā nedēļā rokas un kājas trīcēja, bet nebija vairs, kur atkāpties. Divas pēdējās nedēļas papildus visam pēdu vēl sarāva krampis un nelaida vaļā...- Emocionāls brīdis bija raidījumā, kur sacentāties - kurš ātrāk izraks lādi...Kad smiltīs meklējām lādes, es nebūt nesastrīdējos ar Kārli, kā varēja šķist no malas, bet gan ar Aivaru. Viņam bija bail, ka šova producenti neizstrādā kādu «apakšejošu» gājienu. Iepriekš bija reizes, kad notika kāds negaidīts pavērsiens, piemēram, neviens nezināja, ka vienā brīdī šovs būs jāpamet nevis vienam, bet trim dalībniekiem. Biju jau izrēķinājusi un savējiem izstāstījusi, kā mēs visi četri - es, Kārlis, Ieva un Baiba - varam tikt līdz finālam. Aprēķiniem datorā biju izveidojusi veselu tabulu, zināju, cik mūsējiem jānomet, lai panāktu kādu no «Zilās komandas», arī uz svēršanos gāju ar kalkulatoru... Bet, rokot lādes, man pat tika dota komanda nerakt, lai «negremdētu» Ievu. Kārlis vispār varēja neko nedarīt, un pats arī šādas situācijas dēļ jutās diezgan draņķīgi... Taču brīdī, kad man bija jāpamet šovs, zināju - es atgriezīšos finālā.Ar Kārli un Ievu mums vispār ir kolosālas attiecības. Trešdienās trenējāmies kopā, bet ceturtdienās pēc filmēšanas izvadāju pa mājām. Pārējā laikā uzturējām kontaktus telefoniski, bet pēdējās dienas pirms fināla kopā trenējāmies.- Šovā konflikts izcēlās arī pēc sadursmes ar velosipēdiem...To tā parādīja. Bet velosipēdi vispār bija «mūsu disciplīna». Klubā bija tāds treneris «super-truper» Imantiņš, kurš no mums trīs dienas pirms fināla neatgāja, un vislielākais paldies viņam par to, tā kā bijām droši, ka šajās sacensībās pretiniekiem «ieliksim», jo «bodybaikus» uz to brīdi jau minām trīsreiz nedēļā. Toreiz Valdis no «Zilās komandas» brauca par ceļa nepareizo pusi, un tā komanda vispār brauca kā dzērāji! Sadursme notika man aiz muguras, un pēc brauciena, kad Kārlis bija finišējis viens no pirmajiem, Guntis no pretinieku komandas pateica Raivim, ka Kārlis ir speciāli uztriecies virsū Valdim, Raivis momentā centās aizstāvēt savas komandas godu un klupa virsū Kārlim, nu, un Kārlis vienkārši sevi aizstāvēja... Situācija noskaidrojās tikai tad, kad finiša līniju šķērsoja Valdis un paskaidroja, ka Kārļa teiktie vārdi ir patiesi... Vienu brīdi pati arī nostājos pa vidu starp abiem strīdniekiem, tas nekas, ka augumā esmu viņiem līdz krūšu galiem... (smejas)- Vai šova veidotāji mēģināja vīt kādas mākslīgas intrigas?Varbūt, ka viņi to būtu gribējuši, bet laikam jau bija švaki intriganti. Tā kā pastāvīgi rēķinājām soli uz priekšu, tad nekas viņiem nesanāca, dalībnieki nebija manipulējami. Pēc šova beigām pat reizēm izskanēja jautājumi - nu, pastāstiet, pastāstiet, ko tad rijāt? Neko nerijām! Tievēšana ir smags darbs, un es to nedarīju pirmoreiz. «Sarkanā komanda» ievēroja visus norādījumus, ēda regulāri katru dienu. «Zilā komanda» dažreiz sev ņēma tukšās dienas, dzēra tikai šķidrumu, sākumā pirms kāpšanas uz svariem neēda vispār. Kopā braucot pusdienās, reizēm smējāmies, vai šoreiz viņi ēdīs, vai tomēr nē... Arī izbalsošanās līdz pēdējam rīkojāmies pēc godīguma, pēc matemātikas principa, savukārt konkurenti sākumā centās no šova izbalsot meitenes. Vai tas bija pareizi? Domāju, ka nē. Mūsu komanda spēja būt saliedēta, tas bija gluži kā, Ievas vārdiem sakot, «kosmiskais pasūtījums». Kad mūs apvienoja vienā komandā, gan jau arī kāds gaidīja, ka viens otram grauzīsim rīkles, bet nesagaidīja.Pozitīvais un pretējaisŠova laikā esmu tikusi pie draugiem, ar kuriem kopā varu iet izlūkos. Kā jau vienā raidījumā minēju - «sarkanie» iet līdz galam un kopā! Zvaigžņu slimības nav un nebūs, tie, kuri mani zin, tie zin. Daudzi paziņas mani atpazīst tikai tad, kad sāku ar viņiem runāt. Var arī saprast - tik tieva kā tagad neesmu bijusi kopš 7.klases. Savā kāzu dienā svēru 100 kg, bet pats «trakākais» svars bija 127 kg, kad gadu biju pavadījusi mājās ar bērnu. Kļūdas ir labi zināmas - strauji pametu aktīvo sportu, turklāt ar visu lēno vielmaiņu ēdu maizītes un ogļhidrātus. Bet šāds ēdamais bez fiziskām aktivitātēm, kā saka treneris, «aiziet uz depo». Turklāt - brokastis neēdu vispār, toties pamatīga maltīte bija vēlu vakarā.Negatīvākais varbūt ir tagad runātais - mēs esot sačakarējuši savu veselību, un tas mums nākšot ar uzviju atpakaļ... Kas nedomās līdzi, tam svars nedaudz atgriezīsies. Jā, man ir sacīts, ka šovā ne reizi nepateicu: «Es vairāk nevaru, tas ir grūti!» Bet man bija galvenais, lai man tuvajiem nebūtu par mani kauns. Vienatnē tik daudz liekā svara man nebūtu izdevies nomest... Ja kādam ir kādi jautājumi, lai vienkārši paskatās uz mani tagad. Līdz finālam nometu 36,9 kg, pēc tam vēl septiņus, nu, tagad ir doma atbrīvoties no vēl kādiem trim, lai būtu 69... Tagad varu mierīgi doties garās pastaigās, piemēram, šodien no Brīvības bulvāra kājām aizgāju līdz Satiksmes ielai. Agrāk mani ne uz ko tādu nevarētu pielauzt, es to nedarītu, tik daudz staigāt bija grūti...- Kā ar šovā pieminēto siļķi, kas «pagaidīs»?Par to es teicu divas nedēļas pirms fināla, bet televīzijā to iemontēja jau trešajā pārraidē. Kad bija iespēja to zivi ēst, vairs nemaz negribējās. Toties ap trešo nedēļu gribējās šņabi. Paši par sevi jau smējāmies, ka esam slēpto alkoholiķu pulciņš, jo alkoholā ir daudz kaloriju.Spilgtākie mirkļiPats «nenormālākais» laikam bija skrējiens uz viesnīcas 26.stāvu. Arī treneri par to bija pārsteigti. Ja cilvēks tikai nedēļu tievē, spēki zūd... Tagad mierīgi «lifos» varu pa trepēm paskraidīt, bet toreiz zināju, ka pirmie pieci stāvi ir mani, tālāk - nezinu, kā norāpošu. Labi, ka varējām izcīnīt iespēju dažus stāvus uzbraukt ar liftu... Vēl grūta bija rāpšanās pa vertikālo tīklu «Meža kaķī», tik daudz svara un muskuļu masas jau bija zaudēts, ka rokas pat sāka konvulsīvi raustīties, domāju - augšā netikšu... Kā traku momentu atceros, kad Robis apgāzās ar amfībiju. Atrados turpat netālu, dzirdēju to būkšķi. «Zilā komanda» vispār salauza diezgan daudz inventāra (smejas). Vienu televīzijas kameru, kas bija piestiprināta pie laivas, noslīcināja, velosipēdu salauza, vēl viena kamera bija pie amfībijas rāmja, tā arī bija lupatās...Tagad, pēc šova, ir divas lietas, kas mani tracina - ja saka, ka galvenais ir svaru noturēt, un - kā jūtas [vīrs] Jānis? Tad man gribas atbildēt - mīlēja resnu, mīlēs arī tievu! Viņam bija grūti tos trīs mēnešus, mani vecāki palīdzēja pieskatīt bērnu, manis gandrīz nekad nebija mājās, visu laiku vienā skriešanā. Tagad, var teikt, atdodu «parādu» ģimenei...Ja šovā varētu ko mainīt...Nevar rīkot kopēju šovu sievietēm un vīriešiem, jo pastāv fizioloģiskas atšķirības, turklāt sievietēm ir par pieciem procentiem lēnāka vielmaiņa. Ja būtu uzvarējusi, justos ārprātīgi gandarīta, bet tāpat jūtos kā uzvarētāja, jo ieguvēja esmu es pati, nevis kāds cits. Turklāt no Kārļa atpaliku tikai par 1,370 kg, lai mūsu zaudētie ķermeņa masas procenti sakristu! Kad televīzijā skatījāmies finālu, Kārlim teicu: man ir viens prieks - tā kā par katru zaudēto kilogramu pienākas 100 lati, sponsori dabūs tev samaksāt vairāk nekā būtu jāmaksā man! (smejas) Viņš beigās bija «izdzinies» - rokas tieviņas, muskuļu vairs nebija vispār, nokrities līdz pēdējam. Tagad mazliet ir atguvies. Mēs viens otram sakām paldies par paveikto - ja nebūtu divu dullo, kuriem vajag tikai «patirināt sarkanu lupatu», šovs būtu mazāk interesants un noteikti ar ne tik iespaidīgiem rezultātiem.Ja vēlreiz būtu iespēja piedalīties......es to izmantotu. Es neko nenožēloju, lai arī pēc filmēšanām, vēlās stundās mājās braucot, nogurums bija nenormāls. Piektdienas rītos bija tāda sajūta, it kā kāds būtu ar slapju maisu iedauzījis. Gluži kā «poha» pēc dzeršanas, lai gan dzerts jau nebija. Un tā jutāmies visi. Pēc tās nakts, kad dejojām «Četros baltos kreklos», mājās braucu četros no rīta. Tā nu pa ceļam zvanīju Ievai vai Baibai un runājos, lai pa ceļam neaizmigtu. Taču televīzija ir laba pātaga, tas nu ir pierādījies. Ja ne tā, varbūt sev būtu pateikusi «stop» jau pie 85 kg. Zināms laiks ir «izkritis», bet tik īsā laikā sasniegt to, ko sasniedzām mēs - tas ir fantastiski!VizītkarteAntra Alksne, 29 gadiStudente - mājsaimniece - bezdarbniece (lai nosaukums būtu tikpat garš kā iepriekšējā nodarbošanās - ielu ekspluatācijas inženiere)Savulaik vadījusi Jelgavas 4.vidusskolas pašpārvaldiAbsolvējusi LLU Tehnisko fakultāti un sevi joprojām dēvē par «mehu no sākuma līdz beigām»Neklātienē studē Lauku inženieru fakultātes «būvniekos», pirmajā gadā pabeigti divi kursiPirms deviņiem gadiem precējusies ar studiju biedru JāniAudzina meitu Renāti, kurai pēc dažiem mēnešiem būs 5 gadiKā Antra jutās šova pēdējā nedēļā, par to - līdz šim vēl nepublicētajā dienasgrāmatas ierakstā (pārējo nedēļu dienasgrāmatas - TV3 interneta mājas lapā).Pēdējā nedēļa ir sākusies, viss izšķirsies šonedēļ.Kā jau tam bija jānotiek, bija jāaiziet man vai Kārlim, lai būtu droši, ka finālā būsim visi sarkanie, mani izbalsoja. Komandā tomēr ir spēks!!! Un pareizā stratēģijā.Galvenais šonedēļ - izdarīt visu, lai būtu tīra sirdsapziņa pašai pret sevi, ka es izdarīju visu, kas ir iespējams. Lai pēc tam sev neteiktu - es tak varēju vēl uz vienu treniņu aiziet! Pēdējās nedēļas ēdienkarte: greipfrūti, tomāti, sēnes ar sīpoliem, olu baltumi.Nogurums ir nenormāls, kājas un rokas kustas jau neatkarīgi no smadzenēm, bet galvenais ir uzturēt možu garu, kas mums visiem - man, Ievai un Kārlim kopīgiem spēkiem izdodas. Nogurums ir neiedomājams, labi, ka pagulēt vēl var. Šonedēļ vispār neko citu nedaru, kā tievēju. Režīms kā armijā. Parasti pirmajā dienā pēc filmēšanas ir tikai viens treniņš, šonedēļ tā vairs nav, no rīta pieceļos, uzēdu un - uz treniņu prom, tad atkal mājās ko uzēdu, nedaudz atpūtas un atkal treniņš. Sajūta tāda, it kā gatavotos olimpiskajām spēlēm.Sestdien un svētdien arī pa diviem treniņiem, Kārlis iesaka man pielikt vēl trešo treniņu, tā vietā man ir pirts, jo fiziski vairāk nav spēka. Zinu tikai to, ka notievēšana ir smags darbs, par kuru neviens nemaksā algu. Aizdomājos, vai būtu nometusi tik daudz svara, ja nebūtu šova. Domāju, ka nomestu, bet ne jau 12 nedēļās!!!Otrdiena, sākam visi draudzīgi mīt «bodybaikus», tā ir vienīgā lieta, kas vēl nav galīgi apnikusi, paldies mūsu trenerītim Imantam, kurš atlicina laiku mums trijiem. Trešdiena no rīta braucu uz Rīgu, pa ceļam paņemu Kārli, Ievu un Lieni, šodien jānodod analīzes. Nododot analīzes, tiekam izprašņāti par neatļautu vielu lietošanu, jau apnicis to klausīties, nu, bet, protams, mēs tak esam tik daudz svara zaudējuši, ka tas liekas aizdomīgi,.... Bet kā to neviens neredz un nesaprot, ka mēs sporta zālē vien dzīvojam... Jau, uzsākot šovu, zināju, ka tas būs kā maratons, kad mašīnai pielieta pilna bāka ar degvielu un vienkārši šī bāka ir jāizbrauc tukša, nu tā es ar savu degvielas bāku esmu braukusi visas 12 nedēļas...Šodien pēdējā diena, rīt tas viss beigsies... Nodevuši analīzes, taisnā ceļā dodamies uz mājām, uz «Reaktoru», atkal treniņš, pēcpusdienā - treniņš uz «bodybaikiem» pie Imanta priekš mums trijiem, tad vēl pirts, vēl masāža, liekas, ir izdarīts viss... Visiem ir iestājusies apātija, varam sākt raudāt jebkurā brīdī, tieši tāpat kā smieties... Rīt no rīta 7.00 vēl pēdējais treniņš pirms svēršanās.Kurš uzvarēs??? Šo jautājumu sev esmu uzdevusi vairākkārtīgi, katrs no mums ir izdarījis maksimāli iespējamo, ne jau priekš šova, ne jau dēļ uzvaras, ne dēļ naudas, kuru var nopelnīt pāris mēnešos, bet katrs priekš sevis. Zinu to, ka apstākļu sakritībai ar ir liela nozīme, nebūtu Ievas, kurai vienmēr gribas ēst, man nebūtu jādomā, kā mēs varam garšīgi paēst, neuzņemot liekas kalorijas, un pati ar varētu apēst ko vairāk. Nebūtu manā komandā Kārļa, ko tad??? Īstens vīrietis, džentlmenis, kurš trenējas vairāk nekā iespējams patrenēties, tad varētu neaiziet uz kādu treniņu, bet kas Tev to deva? Nebūtu manā komandā Baibas (Baibai ir arī medicīniskā izglītība), kurai vienmēr var paprasīt, kas tas ir, ja kaut kur sāp vai dur un ko tagad darīt??? Ja nebūtu mūsu trenera Aivara, kurš saka, ka jānotic brīnumam, lai brīnums notiktos, un kurš ticēja mums vairāk nekā mēs paši sev.Zinu tikai to, ka esmu zaudējusi kilogramus un ieguvusi draugus... kurus nevar nopirkt par naudu... un nav svarīgi, kurš uzvarēs...Es zinu, ka katrs var zaudēt savu lieko svaru, galvenais ir to ļoti vēlēties un atrast cilvēkus, kas var Tev palīdzēt, noticēt, ka Tu to vari, bet pārējais jau ir tehniskas dabas jautājums, ko ēst, kad ēst, cik daudz ēst, cik daudz trenēties??? Zinu, ka varu palīdzēt kādam noticēt sev.

ZZ.lv ARHĪVS

Kļuvis vieglāk doties garās pastaigās

Kategorijas