Ar kafiju par mūziku

2021. gada 7. augusts 09:52

1061

Jelgavā, Svētes ielā, nesen atvērtā kafijas veikaliņa “Kantero” saimnieks ir mūziķis Mārtiņš Kanters (Ruskis). Kāds viņu zinās kā šī gada “Latvijas sirdsdziesmas” laureātu, kas izpildīja patriotiski melodisko “Valodiņu”, vēl kāds atcerēsies kā “OKartes skatuves” uzvarētāju.

– Kas esi vairāk – mūziķis vai kafijas meistars?

Vēl jau esmu arī radio cilvēks. Laikam tagad esmu plaša profila darbonis, bet sirdī noteikti vairāk mūziķis, tas man patīk visvairāk. Tagad vasarā atkal notiek dažādi pasākumi, un tās sajūtas uz skatuves nevar ne ar ko citu salīdzināt. Vēl ziemā taisīju kafiju un jutu, ka skatuves ļoti pietrūkst, ka gribas uzspēlēt.

– Būšanu uz veikaliņa skatuves nevar ar to salīdzināt?

Tā ir pavisam cita skatuve. Atceros, pagājušajā gadā arī biju noilgojies pēc cilvēkiem, un, kad atvēru pirmo treileri, tā bija kolosāla sajūta. Tomēr tur cilvēki uz tevi pavisam citādāk skatās. Uz skatuves esi neaizsniedzamāks, bet, kad esi aiz letes un taisi kafiju, esi tuvāk un uzzini par cilvēku krietni vairāk, nekā spēlējot un satiekot pēc koncerta.

– Kā sākās tavs ceļš mūzikas pasaulē?

Esmu no Vidzemes, no Straupes, un mūziku mācījos gan tur, gan vēlāk Cēsīs. Mamma pamanīja, ka es dziedu, un izdomāja, ka jāved mani uz vietējo ansambli. Jau apzinātākā vecumā pats sapratu, ka man dziedāšana patīk, ka gribu mācīties dziesmas, braukt uz konkursiem. Pirmie konkursu rezultāti, protams, bija bēdīgi, es ne tuvu nebiju desmitniekā, man bija stabilas pēdējās vietas. Arī pirmā vokālā pedagoģe teica, ja mamma nebūtu viņas draudzene, droši vien nemaz neņemtu mani dziedāt, jo es rūcot un lielas jēgas no tā nav.

Cēsis laikam bija tā vieta, kas mani pavēra muzikāli. Es sāku mācīties ģitāru, domāju, ka jākļūst par ģitāristu, bet mans pasniedzējs uzskatīja citādāk, un man vajadzēja vairāk dziedāt. Vēlāk sekoja 100. vidusskola Rīgā, kas arī bija interesants piedzīvojums, un tālāk jau kā palaimējās. Nokļuvu ierakstu studijās, grupā, pēc tam realitātes šovā, tas viss pamatīgāk ievirzīja mūzikas plūdumā. Tad sekoja Mūzikas akadēmija, kur mācos joprojām, būšu vokālists, vokālais pedagogs. Viss ir kaut kā tā organiski sanācis, nekas nav bijis piespiedu kārtā. Vispār ar mūziku un dziedāšanu ir tā – tiklīdz kaut ko sagribas, sāc darīt, un tas izdodas. Tas ceļš ir salīdzinoši viegli veidojies, protams, bijuši klupšanas akmeņi, bet lielākoties viss ir gājis viegli.

Foto: Iveta Pavziniuka un no privātā albuma. Visu rakstu lasiet 5.augusta “Zemgales Ziņās”.

ZZ.lv ARHĪVS

Ar kafiju par mūziku

Kategorijas