Mākslinieks gleznu nevar tikai izdomāt
Jūlijā Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas
torņa izstāžu zālē skatāma Lolitas Zikmanes gleznu izstāde,
kas veltīta mākslinieces astoņdesmitajai jubilejai. Viņa vienmēr
bijusi uzticīga mākslas aicinājumam un glezno vēl aizvien.
Mākslinieces darbos vērojams dzīves prieks, cieņa pret dabu un
cilvēku, kā arī unikāla lielās pasaules un mazo detaļu saspēle.
– Jums pieder garš un, ceru, arī gleznaini skaists mūžs, tādēļ jautāšu – kā jūtaties 21. gadsimta 21. gadā?
Izstādes aprakstā es jau minēju, ka varbūt man ir tikai astoņdesmit. Pilnīgi neticas! Dzīve, no vienas puses, pagājusi kā viena diena, no otras, tā bijusi ļoti gara. Tādēļ es nezinu, kā uz to skatīties. Zinu tik, ka gribas dzīvot vēl.
– Pamanīju, ka jūs, trīs māsas, visas esat dzimušas kara laikā, tomēr esat gaišas mākslinieces. Kāda bija jūsu bērnība?
Kā jau visiem kara laika bērniem, tā nebija viegla. Ar vecāko māsu esam dzimušas Rīgā, un tad vecāki, bēgdami no kaut kā, toreiz jau bija daudz, no kā bēgt, pārcēlās uz Talsu rajonu. Esam dzīvojuši dažādās mājās, pašiem savu nekad nav bijis. Bērnība nebija viegla, bet mēs jau daudz ko nezinājām, nevarējām izvērtēt, kāda ir viegla un kāda grūta bērnība.
Tas, ka esam mākslinieces, ir liels tēta nopelns. Mēs zīmējām jau agrā bērnībā, atceros, tētis no kaut kur dabūta papīra uztaisīja burtnīcas, kurās zīmējām. Dzīvojām ļoti nabadzīgi, un tomēr, kad ar māsu beidzām septiņgadīgo skolu, tētis aizveda mūs uz Rīgu un ielika lietišķās mākslas vidusskolā. Vēlāk tur iestājās arī jaunākā māsa. Arī tur mums negāja viegli. Kad pabeidzu skolu, iestājos Mākslas akadēmijā.
– Gāja grūti, bet tomēr turpinājāt studēt mākslu un esat veltījusi tai visu savu dzīvi. Kaut kas tātad pie tās saistīja. Vai atceraties – kas?
Grūti pateikt. Man citas domas nemaz nebija. Vidusskolā mācījos tēlniecības nodaļā, kas negāja pie sirds, vislabāk man veicās zīmēšana, tāpēc akadēmijā iestājos grafikas nodaļā.
Tagad darbnīcā kārtoju vecos zīmējumus, skatos un domāju. Kad zīmē vai glezno, tad ne par ko citu nedomā, uzreiz tikai par to. Par līnijām, gaismēnām, krāsu attiecībām, domā tikai par darbu. Varbūt tas mani saistīja.
Foto: Ruslans Antropovs. Visu interviju lasiet 8.jūlija “Zemgales Ziņās”
Kategorijas
- Vietējās ziņas
- Jelgava
- Jelgavas novadā
- Ozolnieku novadā
- Latvijas ziņas
- Dobeles, Tērvetes un Auces novadā
- Ekonomika
- Uzņēmējdarbība
- Darba tirgus
- Citas ziņas
- Eiro 2014
- Politika
- Vēlēšanas 2011
- Saeimas vēlēšanas
- Citas ziņas
- Pašvaldībās
- Pašvaldību vēlēšanas 2017
- Saeimas vēlēšanas 2018
- Eiropas Parlamenta vēlēšanas 2019
- Asā hronika
- Policijas ziņas
- VUGD
- Tiesu ziņas
- Citas ziņas
- Kultūra un izklaide
- Teātri
- Izstādes
- Bibliotēkas
- Koncerti
- Citas ziņas
- Kas? Kur? Kad?
- Sports
- Basketbols
- Futbols
- Vieglatlētika
- Citas ziņas
- Hokejs
- Volejbols
- Veselība
- Aktuāli
- Padomi
- Slimnīcās
- Citas ziņas
- Stārķa ziņas
- Lietotāju raksti
- Foto/Video
- Reklāmraksti
- Citas ziņas
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Izstādes
- Pasākumi un izstādes
- Chocolate & Pepper
- Video
- Aizsaulē
- Statiskas lapas
- Centrāle!
- Dzīvesstils
- Receptes
- Māja un dārzs
- Hobiji
- Pašizziņa
- Citas ziņas
- Mīluļi
- Projekti
- Projekts “Saimnieko gudri”
- Projekts “Kultūras nesēji Zemgalē”
- Projekts “Redzi apslēpto”
- Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā
- Projekts “Rūpēsimies par vidi!”
- Projekts “Kur dzīvosim?”
- Projekts “Mediju kritika”