Līgo! Līgo!

2021. gada 24. jūnijs 12:05

Jāņus uzskata par vislatviskākajiem un gadskārtu ieražās svarīgākajiem svētkiem. Par to liecina arī saglabātais folkloras materiālu – Jāņu līgotņu un Jāņu tematikai veltīto dainu – skaits, kas apjoma ziņā nozīmīgi pārspēj citus gadskārtu ieražu svētkus.

No dainām līdz baznīcai

Vasaras saulgrieži, kā arī bieži mēdz dēvēt Jāņus (nevienā dainā ne reizi vārds “saulgrieži” nav lietots), svinami 21. vai 22. jūnijā, atkarībā no tā, kurā datumā katru gadu iekrīt saulgriežu datums.

Romas katoļu baznīca 24. jūniju svin kā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu. To katoliskā baznīca izsludināja mūsu ēras 601. gadā pēc pāvesta Gregora I ieteikuma. Tomēr latviešu Jāņu tradīcijās ar Jāni Kristītāju saistītā materiāla ir ļoti maz.

Pirmās rakstiskās norādes par Jāņiem un to senajām tradīcijām, to saglabāšanos latviskajās tradīcijās rodamas Garlība Merķeļa un citu vācu autoru rakstos.

Mūsdienās līdztekus Jāņu nosaukumam tiek lietoti arī tādi nosaukumi kā Līgo svētki, Jāņu diena, Zāļu diena (diena pirms Jāņiem), Jāņu priekšvakars – Zāļu vakars. Nav skaidri zināms, kā šo dienu dēvējuši senie latvieši. Iespējams, to sauca par Ziedu svētkiem, Ziedu dienu. Visjaunākais nosaukums ir Līgo svētki, šī nosaukuma autors ir Emilis Melngailis.

Šie svētki ir vieni no populārākajiem, un ikviens vairāk vai mazāk ievēro kādu no zināmākajām Jāņu tradīcijām – kaut vai ugunskura iekuršanu, vainagu pīšanu un saullēkta gaidīšanu.

Viena no būtiskākajām lietām Jāņos ir līgošana. Ar līgošanu saprot dziedāšanu un apdziedāšanos, ko parasti uzsāk Līgo vakarā pēc vakariņām un turpina visu nakti līdz pat saullēktam. Līgošana parasti notiek ap ugunskuru vai ejot no mājas uz māju un aplīgojot kaimiņus un draugus. Līgotājus, kas ieradušies tavās mājās ar dziesmu, pieņemts pacienāt ar Jāņu alu, sieru, pīrāgiem vai citām uzkodām, jo ticējumi saka, ka jāņabērni nesot mājai un tās cilvēkiem svētību un veselību. Tiek uzskatīts, ka Līgo dziesmām piemīt īpašs spēks, kas spēj novērst nelaimes un nest svētību līgotājiem.

Svētki noteikti nav iedomājami bez jāņuzālēm, jo tām ir samērā liela loma Jāņu tradīcijās, jo tās ne tikai izmanto vainagiem un māju rotāšanai, bet tiek uzskatīts, ka tām piemīt arī dziednieciskas īpašības. Bez jāņuzālēm svētkos telpas pieņemts rotāt arī ar bērzu meijām, pīlādža un ozola zariem, kā arī lapu vītnēm. Agrāk ticēja, ka jāņuzāļu un meiju rotātai mājai būs svētība. Maģisks spēks, izrādās, piemīt arī Jāņu vainagiem. Senatnē uzskatīja, ka vainags kā maģisks aplis simbolizē sauli un, uzlikts nēsātājam galvā, pasargā to no ļauna. Sievietēm parasti tika pīti vainagi no deviņām dažādām jāņuzālēm, bet vīriešiem – no ozola lapām un zariem.

Tāpat arī Jāņu ugunskurs ir neatņemama svētku sastāvdaļa, kas simbolizē sauli, un to ierīkoja svinību augstākajā vietā, vēlams – pakalna galā. Ticējumi vēsta, ka uguns apspīdētie cilvēki un apkārtne saņem īpašu svētību, veselību un spēku. Jāņu ugunskuru parasti aizdedzina līdz ar pēdējiem saules stariem un uguni ugunskurā uztur līdz pat saullēktam. Papildus ugunskuriem var tikt aizdegtas arī pūdeles jeb citviet sauktas par pundelēm, Jāņu lampām vai svecēm. Jūras piekrastē senāk tika dedzinātas vecās laivas vai jūrā palaistas degošas koka mucas. Jāņugunis bieži izmantoja arī zīlēšanai. Arī lēkšana pāri ugunskuram ir sena tradīcija, un lēkšanas brīdī esot svarīgi turēties sadotās rokās, jo tad pārim būs ne tikai laime, bet arī odi nekodīšot atlikušo vasaru.

Klājot svētku galdu, nevajadzētu aizmirst par tradicionālajiem Jāņu ēdieniem – ķimeņu sieru, raušiem un alu. Interesanti, ka pirmajam Jāņu alus jānobauda mājas saimniekam, lai pasargātu māju un ģimeni no nelaimēm, bet apaļā ķimeņu siera gabaliņu vajadzētu nobaudīt ikvienam, jo tas simbolizē sauli, veselību un veiksmi.

Viens no visu laiku aizraujošākajiem Jāņu rituāliem laikam gan ir papardes zieda meklēšana. Ticējums stāsta, ka papardes ziedot tikai vienu nakti gadā – Jāņos – un tam, kam ziedu izdošoties atrast, būšot gan bagātība, gan laime mūža garumā, gan spēja ieskatīties pagātnē un nākotnē. Kāds ticējums vēsta, ka tam, kam laimējas iegūt papardes ziedu, laimējas viss, ko tas vēlas. Ticējumos teikts, ka papardei piemīt daudz saules spēka, tā aizdzen māņu tēlus un ilūzijas, izstaro mīlestību un gaismu. Māja, kur aug paparde, tiekot pasargāta no sliktām lietām un negaisa draudiem, bet, ja līdzi tiek nēsāts papardes zariņš, tad cilvēks esot pasargāts no visa ļauna.

Ieraudzīt nākotni

Jāņos notiek arī aktīva zīlēšana un nākotnes pareģošana. Piemēram, ūdens tuvumā vajadzētu tikt tām jaunkundzēm, kuras grib apprecēties, jo, ja Jāņu naktī skatoties ūdenī, tad varot redzēt nākamā precinieka seju. Cits variants ir sapīt divus vainadziņus – vienu sev un vienu savam izredzētajam –, mest upē un skatīties, kas notiks – ja tie sapeldēs kopā, tad būšot gaidāmas kāzas. Saulrietā var savu vainadziņu arī mest tuvumā esoša ozola vai ābeles zaros – pēc cik reizēm tas pakārsies kādā no zariem, pēc tik gadiem būs kāzas. Pusnaktī savukārt atveroties debesis, un, ja šajā brīdī kaut ko vēloties, tad tas arī piepildoties, bet, ja gulēt aizejot ar vainagu galvā, kurš pīts no deviņām puķītēm, tad sapnī redzētais piepildoties.

Var, protams, izmēģināt arī citus ticējumus, varbūt piepildās.

Līgo vakarā jārunā ar kaimiņienēm, tad visu gadu nebūs jāstrīdas.

Jāņu naktī kailam jāizvārtās rasā, tad visu mūžu būs skaists un vesels.

Jāņu naktī ap pusnakts laiku jāskatās caur gredzenu ūdens glāzē. Tad varot redzēt līgavaiņa seju.

Jāņu dienas rītā jānogriež papardes kāts pie pašas pamatnes, uz nogriezuma būs redzams kāds burts, ar to burtu sāksies nākamā vīra vai sievas vārds.

Ja iepriekš minētie rituāli šķiet par vienkāršu, var izmēģināt ko sarežģītāku. Uz slotas kāta Jāņu naktī ir jālec astoņas reizes ap astoņnieku, kas uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad tas izdarīts, tad uz slotas kāta jāšus jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam.

No trejdeviņiem ziediem jānopin vainags, jāiebāž azotē un visu dienu jāglabā. Vakarā kārtīgi jāizdejojas. Ejot gulēt, vainags jāliek pagalvī. Tad sapnī varēs redzēt, kas notiks nākotnē.

Ai, bagāta Jāņa diena,

Atved man arājiņu;

Ja ved jaunu, tad ved skaistu,

Ja ved vecu, tad bagātu!

Jāņi Straumēnos

“Jāņus Straumēnos svētīja ar sevišķu greznumu, jo pats saimnieks bij Jānis, un tāpēc tajos netaupīja nekādu mantu, lai pēc tam vēl ilgi šos svētkus varētu atminēt. Arī pašam saimniekam tie sagādāja vislielāko prieku, jo viņš spēja kaut ko iztērēt, mielodamies ar saviem draugiem un saimi. Un arī tāpēc šie svētki visiem patika, ka ap šo laiku lauku darbi it kā pārtrūka, un ļaudis taisījās no laukiem un pļavām ņemt atpakaļ, ko viņi kādreiz tiem bij devuši.

Jāņu sestdienā darbi Straumēnos izbeidzās jau ap pusdienas laiku, un puiši, sakāpuši zirgiem mugurās, aizjāja tos uz upi peldināt. Paši, kaili tiem mugurā sēdēdami, viņi līkumoja pa ūdeni, un zirgi aiz patikšanas sprauslāja, kamēr ūdens no viņu spalvām izskaloja visus vasaras putekļus un sviedrus. Izkāpuši malā viņi, brūni un melni, līdzinājās tiem kumeļiem, ar kuriem Jānis apbrauc Zemgales druvas.

Straumēnu saimniece jau sen uz šo dienu bij gatavojusies, un pagrabs tagad atvēra savas durvis vaļā līdz galam. Dzeltenus kā rudens saule viņa nesa uz klēti baltos dvieļos ietītus apaļos Jāņu sierus, sviesta pilnās bļodiņas un cieti nožāvētus šķiņķus. Lieli ozola zari klētī jau iepriekš bij novietoti, un pāri gultu baltajiem pagalvjiem tie plēta savas robainās lapas, kas, pašas tumši zaļas, pilnīgi sakusa ar klēts krēslu, un tikai no svaiguma, ko tās tur izdvašoja, varēja manīt, ka tās tur dzīvo. Sietiņā sabērtus, vēl kūpošus, tikko no krāsns izvilktus, pārsprāgušiem sāniem, no kuriem spiedās ārā čurkstoši speķa gabaliņi, atnesa pīrāgus un sakrāva šķīvjos uz galda. Tur jau stāvēja degvīns brūnās māla krūkās kopā ar ozola koka alus kannām, ko vectēvs senlaikus bij darinājis. Vienā klēts kaktā ozola zaru pakrēslī uz maza galdiņa stāvēja koka stīpām sastīpota pusmuca alus ar krānu apakšā, lai viegli varētu izlaist ārā vecos galvu dumpotājus – miezi un apini, kuriem abiem patikās dancotāji vīri. Vēl uz galda pudelēs bij redzams sacukurots šņabis, kam bij ķimeņu vai kādu ogu garša, kas, liets glāzēs, tecēja biezs kā tikko no šūnām izsviests medus. To saimnieks pats pērno vasaru bij gatavojis – karsēdams un tecinādams, līdz, aizvākotās pudelēs mēnešiem ilgi saulē stāvēdams, tas bij noziedējis un ienācies līdzīgi auglim.

Ap klēts durvju stenderēm bija apvīti kupli ozola vaiņagi, karādamies uz pirms daudz gadiem iesistām naglām, un turpat klēts priekšā vecākās sievas, mauriņā nosēdušās, vija vēl citus. Skaidienā Janka rīkojās ar trim vecām ratu rumbām, piedzīdams tās pilnas sveķainas malkas, kas šim gadījumam tika krāta jau no ziemas. Visam vajadzēja būt gatavam jau pie laika, jo ciemiņi Jāņu sestdienā mēdza ierasties jau ap palaunadzi.” (Edvarts Virza “Straumēni”)

Foto: Signe Lūsiņa

ZZ.lv ARHĪVS

Līgo! Līgo!

Kategorijas