Tas sapnis pašam ir jāaiziet un jāpaņem

2021. gada 15. maijs 08:48

240

Uldis Beitiņš ir viens no Latvijā pieprasītākajiem ģitāristiem, kurš instrumentu apguvis pašmācības ceļā. Piedzīvojis gan deviņdesmito gadu bardzību, gan tai sekojošo muzikālo bohēmu, nu viņš meža ielokā būvē māju un joprojām katru dienu trenējas ģitārspēlē.

– Esi guvis lielus panākumus mūzikas pasaulē, bet joprojām esi jelgavnieks?
Jā, lai kur es būtu, vienmēr, kad beidzas spēle, braucu mājās. Tādā ziņā esmu liels Jelgavas patriots. Diezgan grūti panesu lielu cilvēku blīvumu, mašīnas, sastrēgumus, šeit viss ir vienkārši, viss ir tepat. Man nepatīk Jelgavas un Latvijas klimats, tas ir vienīgais, kāpēc gribētu dzīvot citur. Taču es jūtu saikni ar šo vietu. Varbūt kādreiz bērnībā to nesapratu, likās, ja man būtu iespēja dzīvot Amerikā, es būtu pārlaimīgs un skrietu, bet tagad saprotu, ka esmu šeit piesiets. Lai gan, ja paskatās, te ir miskaste, jo īpaši daudzdzīvokļu māju pagalmi, kur 40 gadu nekas nav mainījies.
Esmu ļoti saistīts ar Jelgavas cilvēkiem, bez tiem neesmu nekas, viņi ir daļa no manas būtības. Pirms 20 gadiem, kad sāku spēlēt, man parādījās draugi no visas pasaules, bet tik un tā man mašīnu joprojām remontē Rolis un es braucu viņam palīgā saskaldīt malku, joprojām Kristaps man izrēķina spārēm leņķi un Džonis ir mans labākais draugs. Nekas nav mainījies, un tā ir mana Jelgava.

– Esot “Pagrabā”, aicinu pagremdēties pagātnes atmiņās. Ko atceries par deviņdesmito gadu Jelgavu?
Tas bija tāds kokteilis. No vienas puses, ļoti tumšs laiks, kad bija baigi grūti. It kā vajadzēja būt saulainai bērnībai, bet tādas nebija. Vieglums man tikai vēlāk parādījās, kad biju jau pieaudzis. Toreiz vispār nekā nebija, ne naudas, ne iespēju, uz ielām vienmēr kāds mēģināja piekaut un atņemt kaut ko. Tā bija realitāte, par tiem laikiem runājot, tā bija neatņemama dzīves sastāvdaļa. Man nebija tādas dienas, kad gāju uz skolu un kāds nemēģināja pa purnu sadot. Neko īsti nevarēja atļauties, un par visu bija nenormāli jācīnās. Bet vienlaicīgi tur arī veidojās viss tas sāls mūzikā un kultūrā, kur es paliku. Mani tajā laikā tā paķēra mūzika – “Nirvana”, “Guns N’ Roses” “Aerosmith”, “AC/DC”, “Metallica”. Jelgavā bija visa tā kultūra, daudz metālistu un ģitāristu, Tonijs Šabovics, “With Cut”, “Huskvarn”, un es no tā ļoti ietekmējos
Vienlaikus tie bija grūti, bet arī forši laiki. Vienā vietā glabājas gan ļoti tumšas atmiņas, gan manas personības kodols. Viss bija tik stilīgi un forši, man arī tagad tā liekas, tas, kā cilvēki ģērbās, kā uzvedās. Skaidrs, ka tur arī sākās drausmīgās dzeršanas un ārprāts, bet tajā laikā bija citi standarti. Viss nāk no turienes, gan draugi, gan mūzika, gan estētiskais pasaules skats.

Visu interviju lasiet 13.maija “Zemgales Ziņās”

Foto: no personīgā un "Zemgales Ziņu" arhīva

+ 2

ZZ.lv ARHĪVS

Tas sapnis pašam ir jāaiziet un jāpaņem

Kategorijas