Par roku darbu un sava amata meistarību

2021. gada 29. marts 14:31

218

Stāsts par audēju, vienīgo puzuru meistari Latvijā Ausmu Spalviņu un galdnieku Alfrēdu Indriku.

Turpinām iepazīstināt ar izstādes “Ziemas stāsti” fotogrāfijās redzamajām personībām. Jāatgādina, ka izstāde līdz 31. martam skatāma Jelgavas pils pagalmā. Tās mērķis ir ne tikai iepriecināt līdzcilvēkus ar kādu kultūras notikumu laikā, “kad nekas nenotiek”, bet arī iedvesmot ar 20 izciliem stāstiem, ar kuriem dalījušās Jelgavā un Jelgavas novadā unikālas personības. Šoreiz par diviem amatniekiem, savas profesijas meistariem, vienaudžiem, kuri nav dzimuši Jelgavā, tomēr tagad tās sauc par savām mājām. Viņi abi sevi neuzskata par stāstu cienīgiem, pandēmijas laiku par ko traģisku, bet par labāko sajūtu sauc iespēju ikdienā nogurt no darba. Stāsts par audēju, vienīgo puzuru meistari Latvijā Ausmu Spalviņu un galdnieka amata meistaru Alfrēdu Indriku.

Ausma Spalviņa
Atminoties mūsu vēstures traģiskās lapaspuses ar izsūtīšanām uz Sibīriju, kāds “Ziemas stāsts” no izstādes ir tieši par šo laiku. Par bērnību, kas aizvadīta izsūtījumā, par atgriešanos dzimtenē un latviskuma tradīciju turpināšanu jau brīvā Latvijā. Atzīšos – tieši Ausmas “Ziemas stāstu” noklausījos ar kamolu kaklā un reizē ar lielu apbrīnu par vieglumu, ar kādu to cilvēks spēj izstāstīt. Šo stāstu nekad iepriekš nebiju dzirdējusi, lai gan pazīstu Ausmu jau sen. Kā saka viņa pati: “Nebija jau tādas vajadzības stāstīt!” Tagad esmu ļoti gandarīta, ka tas ir izstāstīts. Jo vēsturē nevajag aizmirsties, tomēr tā ir jāzina, jāciena.
Ausma dzimusi Bauņu pagasta Jēkuļos netālu no Burtnieku ezera. Tēvs savulaik bija dienējis Oskara Kalpaka bataljonā un kontuzēts. Viņi dzīvoja 50 hektāru lielā saimniecībā. Kad Ausmai bija trīs gadi, mājās ienāca ciema vecākais, kuram aiz muguras bija divi zaldāti ar automātiem rokās, un paziņoja, ka visi tiek izsūtīti uz Sibīriju. Ausma stāsta: “Izsūtīti tika visi – tēvs, viņa māsa, kas bija paralizēta, mamma, kas bija bērniņa gaidībās, un mēs, trīs jaunākie bērni, un vecmāmiņa. Visi palikām kopā. Māsiņa neizdzīvoja, bet brālītis piedzima tā paša gada 18. novembrī. Mūsu ģimene tika izsūtīta uz Blagoveščenskas apgabalu pie Ķīnas robežas, kur dzīvojām nometnēs. Uz ģimeni tolaik tika iedalīti 300 grami skaidu maizes (pelavas un skaidas). Vecmāmiņa nomira bada nāvē, taupot mums maizi. Rudenī mājas aplika ar govs mēsliem, lai siltums turas. Neatminos, kā mēs tai laikā kurinājām. Uz aku pēc ūdens bija jāiet tālu. Vienmēr bija auksts, vienmēr bijām badā. Blakus istabā dzīvoja kāda ukraiņu ģimene, bet tolaik nevarēja tā čupoties. Katrs par sevi, tāpēc arī knapi izdzīvoja. Gulējām uz nārām – koka lāviņām –, tētis saklapēja lielu koka galdu. Un kupenas bija piecu metru augstumā – tik lielas, ka vien jumtus varēja redzēt. Bet, lai pārvietotos, vajadzēja rakt tuneļus.

Visu rakstu lasiet 25.marta "Zemgales Ziņās"

Foto: Gatis Indrēvics

ZZ.lv ARHĪVS

Par roku darbu un sava amata meistarību

Kategorijas