Katra grāmata ir kā vēstule (FOTO)

2021. gada 12. februāris 10:06

555

2005. gadā iznāca Andras Manfeldes pirmais romāns – “Adata”, skaudrs un patiess stāsts, kas uzreiz guva lielu atzinību. Piecpadsmit gadu laikā pie lieliem un maziem lasītājiem nokļuvušas vēl piecpadsmit dažādas grāmatas, no kurām vairākas saņēmušas balvas un godalgas. Un top aizvien jaunas, no kurām vienu iecerēts veltīt Jelgavai – Andras šī brīža dzīvesvietai.

– Andra, tu esi rakstniece, dzejniece un arī grāmatu ilustratore. Kura no šīm radošajām izpausmēm ir galvenā un kāpēc?
Es tagad strādāju pie grāmatas, kuras darba nosaukums ir “Rīt es būšu mākslinieks”. Caur maziem, daļēji autobiogrāfiskiem prozas stāstiņiem ir atainots mans ceļš mākslas pasaulē, kā es mācījos, zīmēju, centos un beigās sāku rakstīt dzejoļus. Kad rakstu prozu, domāju, ka drīzāk esmu dzejniece, kad rakstu dzeju, tad par daudz runāju. Kad zīmēju, domāju, ka es taču esmu rakstniece, jo rakstu es labāk nekā zīmēju.
Bieži ir tā, ka proza jūk ar informācijas sniegšanu, bet īstenībā tā ir māksla. Ir stereotips, ka mākslinieks ir tikai tas, kurš stāv pie molberta un glezno ar otu, jo plašākā nozīmē tas ir cilvēks, kurš dara radošu darbu. Taču ar vārdu “mākslinieks” ir tikpat grūti kā ar vārdu “mīlestība”, kas ir tik daudz lietots, ka uzreiz nāk prātā ne tā skaistākā asociācija.
Man ļoti patīk zīmēt atslodzei no prozas. Arī tas ir radošs darbs, taču strādā cita smadzeņu pusslodze. Daudzi rakstnieki, lai atpūstos no darba, ada vai tamborē, bet, ja man liktu to darīt, būtu gals klāt. Un tas ir īpatnēji, jo sīkā motorika esot saistīta ar valodu. Sanāk, ka es valodai izmantoju kādu citu smadzeņu daļu.

– Vairākas grāmatas ir tevis pašas ilustrētas, vai plāno to turpināt?
Kādas četras vai piecas grāmatas ir ar manām ilustrācijām. Grāmatā par mākslinieku būs Neonillas Medvedevas gleznas un ilustrācijas, viņa ir apgleznojusi arī sienas Jelgavas pareizticīgo baznīcā. Neonilla strādā tādā reālistiski impresioniskā manierē, tie ir vecmodīgi un tajā pašā laikā moderni gleznojumi. Ja es patiešām mācētu gleznot, kā kādreiz biju sadomājusies, visticamāk, gleznotu līdzīgi kā viņa.
Grāmatā būs stāsts par to, ka māksliniekam ir jāskatās citu darbi, tas pats attiecas uz rakstniekiem – ja gribi rakstīt, tev ir daudz jālasa. Un tad gan tie mākslinieki, gan rakstnieki kļūst par taviem draugiem. Kādu laiku dzīvo kopā ar viņiem, ar to, ko viņi ir radījuši. Grāmatā ir pieminēts Purvītis, Šagāls, Irbītis un citi lieli mākslinieki. Neonilla viņu darbus daļēji ir iekļāvusi ilustrācijās. Būs ļoti skaisti, un es gaidu, kad grāmata būs gatava.

Visu interviju lasiet 11.februāra “Zemgales Ziņās”

Foto: Ruslans Antropovs

+ 7

ZZ.lv ARHĪVS

Katra grāmata ir kā vēstule (FOTO)

Kategorijas