Pilsēta ir dzīvs organisms, kuru veidojam mēs paši

2021. gada 30. janvāris 10:15

480

Pilsēta ir dzīvs organisms, kuru veidojam mēs paši

Mūsu pilsētu Jelgavu dēvējam par Latvijas literātu galvaspilsētu, jo ar to saistīti tik daudzi zināmi un arī mazāk dzirdēti rakstošo ļaužu vārdi. Prieks, ka par šo faktu varam runāt ne tikai pagātnes formā, rakstniecības, īpaši dzejas, dzīve ir gana rosīga arī mūsdienās, par ko liecina aktīvā dzejnieku klubiņa darbība, daudzie Dzejas dienu pasākumi, galu galā – arī uz viļņa esošais Jānis Joņevs ir mūsējais. Jelgavnieki mīl dzejniekus, un, cerams, arī dzejnieki mīl jelgavniekus.

kāds mans dzejas skolotājs reiz teicarakstot dzeju vajag radīt konceptues tādu radījuvisu dienu iedomājoska es esmu rūķissevišķi man palīdzējarudie mati un neskūtā bārdatagad uz pasauli es skatos no apakšas un uz cilvēkiem arī un man patīkredzēt visus tos milžus kas man staigā apkārtun kopš tā laika maninemaz neievērojo ir aizņemti ar tāmsavām milžu lietāmgar kurām mums tādāmsīkaliņām nav nekādas daļasvakaros tramvajā viņi gan jocīgi skatījāskad centos palīst zem tramvaja sēdekļiemun nez kāpēc viņiem nepatika atbildeun balsis kļuva rāmas un nomierinošaskad paziņoju tiemka es esmurūķis
Tādu – dauzīgu, aktīvu un rāmjos neieliekamu – es iepazinu dzejnieku, nu jau kādu laiku jelgavnieku, Daini Deigeli. Cilvēks, kuram nav vienalga, kas notiek. Cilvēks, kuram rūp citi cilvēki. Cilvēks, kurš tieši un šokējoši atklāti var paust savas emocijas. Dzejnieks, kura dzeja sit pa pieri, baksta starp ribām, kutina un liek izbrīnā vai dažreiz šokā ieplest acis…Dzejnieks, kura dzeja nevienu neatstāj vienaldzīgu. Dzejnieks, kura dzeja iesēžas kaut kur pakausī un ik pa brīdim par sevi atgādina, pakņudinot, pabubinot, liekot noripināt kādu asaru vai skaļi iesmieties pārpildītā vilcienā. Pavisam nesen, decembrī, iznāca Daiņa Deigeļa jaunais dzejoļu krājums “Pilsētā mirstošas saules ēnā”. Šo nelielā izmēra grāmatiņu tā vien gribas nēsāt somiņā blakus tādām svarīgām lietām kā naudas maks, telefons un lūpu krāsa, lai ik pa brīdim izvilktu, palasītu, padomātu, atrastu jau nez kuru dziļo jēgu Elizabetes Lauras Punkas ilustrācijās, kas ideāli papildina Daiņa dzejoļus. Tā nav grāmata apputēšanai grāmatu plauktos, tā grib dzīvot pati savu dzīvi, ik pa brīdim papildinot manējo. Dzejoļus nevar izlasīt vienā elpas vilcienā, tie jābauda tāpat kā “Chateau Mouton Rothschild 1945” – pa malciņam. Un kad tad vēl, ja ne brīdi pēc grāmatas iznākšanas aicināt dzejnieku uz sarunu?

Interviju lasiet 28. janvāra “Zemgales Ziņās”

Foto: no personīgā arhīva

+ 2

ZZ.lv ARHĪVS

Pilsēta ir dzīvs organisms, kuru veidojam mēs paši

Kategorijas