Aplis, kurā dzīvo kosmoss

2020. gada 12. decembris 11:32

373

“Tā ir liela laime dalīties ar to, kas tev sagādā prieku,” teic keramiķe, grafiķe un stikla māksliniece Ivanda Spulle-Meiere. Viņas personālizstāde “Atspīdēšana. Visu citu lietu krāsas...” būs skatāma līdz 30. decembrim Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā.

– Ik pa pieciem gadiem jums ir jauna izstāde. Ko varēsim redzēt šajā reizē?
Jau trešo reizi rīkoju izstādi, kas sakrīt ar manas dzīves apaļiem vai nedaudz kantainākiem cipariem. Arī šajā izstādē ir darbi, kuru aizsākums meklējams pirms daudziem gadiem. Tie bijuši citā formātā, griezumā vai izstādījumā, bet vēlāk jau nedaudz pārveidoti.
Ir darbi, kuru saknes atrodamas laikā, kad vasaras bija siltākas, zāle zaļāka un jūra tikai līdz celim. Tas ir aptuveni pirmais vai otrais gads akadēmijā, tātad, ja ne vakardienas, tad vismaz aizvakardienas darbi. Dažviet to nodod papīrs, kas kādreiz bija cārti balts, bet šobrīd ir skaistā tonītī. Citiem darbiem pamatnes ir viens laikmets, bet pabeigtība – gluži nesena. Taču tie labi papildina cits citu, un varbūt kādas kantainākas un spicākas izteiksmes ļoti labi sadzīvo šodienas salikumā.

– Tātad darbos, kas reiz jau tikuši pabeigti, pēc gadiem atrodas kas papildināms, tā veidojot tiem jaunu raksturu?
Jā, ar vienkāršiem paņēmieniem es uzdrošinājos darbiem dot otru dzīvi. Tas ir mans izteiksmes veids šajā laikmetā, kad tiek uzskatīts, ka nekam nav jāpaliek pāri.
Es pati saviem darbiem krāsoju rāmjus, pati stikloju un rāmēju, un man ļoti patīk šis process. Bet tas, ka darbs jau vienreiz ir iestiklots, nenozīmē, ka – punkts un āmen. Tas ir tas skaistākais, jo, ja mēs varētu pārtamborēt dzīves rakstu, varbūt daudzās vietās nesietu tik daudz mezglu vai, tieši otrādi, sasietu kaut ko kopā. Taču mēs nezinām ne soli uz priekšu, tikai varam atskatīties divus soļus atpakaļ. Un tas ir fascinējošākais, ka nekad nevar zināt, ar ko viss turpināsies.

– Šķiet, tas ir diezgan netipisks paņēmiens mākslas pasaulē.
Iespējams. Parasti ir tā, ka dalās divas lielas kategorijas. Baltā māja, kas ir stājnieki – gleznotāji, grafiķi –, un tad ir melnā māja, kas akadēmijā ir pagraba stāvā, kur, skatoties pa logu, zeme ir acu augstumā. Bet tas netraucē redzēt sauli, tieši otrādi, tu esi tuvāks un redzi, kā zālei mati sāk augt un strazdi knabinās, un kokiem lapas plaukst. Ko es ar to gribu teikt? Gleznotājam ir bilde, un viņš glezno kaut vai 30 reizes pāri, kamēr ir gatavs. Keramiķim materiāls ir sarežģītāks, tam var gadīties visādi niķi un stiķi, bet vienmēr ir kaut kādas iespējas.
Man ļoti patīk apvienot materiālus, nevis vienkārši porcelāns – un viss, bet ir kaut kādas detaļas, kas papildina. Dažreiz tās ir visādas grabažas, priekšmeti, kas ir uz izmešanas robežas, – kaltas naglas, metāla detaļas, nodedzis rokturis, āķīši un citi sīkumi. Tas ir tāds izteiksmes veids, ka nav tikai viens sastindzis pareizs. Ar visiem darbiem tā nenotiek, bet ir vairāki, kas kaut kādā veidā ir transformējušies. Kaut kas bija iesākts, es pielāgojos tam, ko pati biju veikusi, un turpinu savā rokrakstā. Ir kāds koka klucītis, vāciņi, jūras dēlītis, citreiz ilgi krāmējos ar kādu darbu.

Visu interviju lasiet 10. decembra “Zemgales Ziņās”

Foto: Ruslans Antropovs

+ 4

ZZ.lv ARHĪVS

Aplis, kurā dzīvo kosmoss

Kategorijas