Tautas skrējēja

2020. gada 26. novembris 09:54

359

Tautas skrējiens, Tautas klase – šādu līdzdalības iespēju piedāvā gandrīz vai katras ar skriešanu saistītas sacensības. Parasti ar īsāku distanci iesācējiem un mazāk izturīgajiem. 2016. gadā ar šādu Jelgavas pusmaratona programmā iekļautu “piecīti” “Zemgales Ziņu” tikko tapušās komandas sastāvā iesāka arī Jana Romanovska, par savu gargabalnieces talantu tobrīd nemaz nenojaušot. Šogad jau viņai pa spēkam bijis attālums no Rīgas līdz Sīmaņa baznīcas durvju kliņķim Valmierā un vēl dažs labs izaicinājums, par kura emocionālo pusi spriest ļauj arī šīsvasaras bildes.
Piecu kilometru ailītei sacensību piedāvājumos Janas acis nu jau slīd pāri bez aizķeršanās, taču arī pēc sakrātajiem kilometru simtiem viņa atzīst, ka joprojām jūtas kā tautas skrējēja šā vārda saprotamākajā nozīmē.
“Pāris reižu esmu tikusi uz pjedestāla, ja vērtējums ir pa vecuma grupām. Bet pēc tā, tāpat kā pēc rezultāta absolūti netiecos. Pati svarīgākā man ir kopība, ko sajūtu skrējienā, draugi un domubiedri, ar kuriem sastopos, prieks, kad izdodas paveikt ko nebijušu un piedzīvot ko neredzētu,” teic Jana.
Nupat valsts svētku dienā noskrietie 18,18 Latvijas robežkontūras kilometri gan nebija pirmo, bet varbūt jau pat piekto reizi (skriets esot arī 4. maijā), taču laikapstākļi, apkārtnes vizuālās pārmaiņas un tābrīža emocijas arī šo it kā zināmo maršrutu, viņasprāt, padara vienreizīgu.

– Kāda tad izskatījās šī reize? “Kovida” dēļ oficiāli pulcēties taču nevarēja?
Nevarēja, taču sociālajos tīklos cilvēki savos draugu pulciņos tomēr sazinājās un, savstarpēji nesarunājuši, saradās diezgan daudzi. Laikapstākļi nebija no sliktākajiem. Lielupe draudzīga, ne tā kā 2017. gadā, kad bērni un riteņi caur ūdens lāmām gar krastu bija jānes kukuragā. Fiksākie šoreiz ātrāk atdalījās – varbūt valsts gadadienas skaitli simbolizējošajās 102 minūtēs gribēja noskriet. Noslēguma pasākums ar silto tēju arī nebija gaidāms. Kūku gan Gita Muceniece no Bauskas bija atvedusi. Skaistu. Ar Latvijas kontūru dekorējumā.

– Ap šo laiku citugad bija arī “Patriots” – pa Mangaļu meža takām Ložmetējkalna apkaimē.
Jā, šogad bija paredzēts 15. novembrī, bet to atcēla. Atzīšos, mēs, daži domubiedri, takas tomēr izstaigājām. Tā arī nospriedām, ka nevis skriesim, bet iziesim. Ar svecītēm gar piemiņas vietām.

– Ar to tad vasaras sacensību sezona, šķiet, beigusies. Pērn gada nogalē sākās piecu posmu seriāls “Noskrien ziemu”. Kā tu uz tuvojošos ziemu lūkojies?
Izskatās, ka atliks paskriet tāpat treniņa pēc. “Noskrien ziemu” piektais posms 8. martā Koknesē bija pēdējās sacensības pirms ārkārtas situācijas. Skrēju ap 10 kilometru tautas distanci. Pēc tam jau nāca tikai virtuālas iespējas.

Visu interviju lasiet 26.novembra “Zemgales Ziņās”

Foto: Ruslans Antropovs

ZZ.lv ARHĪVS

Tautas skrējēja

Kategorijas