Sapnis par dzīvi ar otiņu rokā

2020. gada 5. novembris 09:29

605

“Laime šeit un tagad,” rakstīts uz mākslinieces Ivetas Matešas apģērbiem. Par to arī būs šī saruna – par laimi, kas nav jāgaida, bet katru dienu jāveido savām rokām.

– Iebraucot Bērzē, uzreiz var pamanīt balto māju ceļa malā. Pavisam nesen tā vēl bija krietni nolaista ēka. Kā notika pārvērtības?
Februārī es pārdevu dzīvokli Jelgavā un martā nopirku šo māju. Visi paziņas teica, ka viņiem vajadzētu, lai kāds piemaksā, tikai tad varētu šeit pārcelties. No 2014. gada ēka bija stāvējusi tukša, vairāki logi aizsisti ar finieri, jumts caurs. Elektrība bija jāpārvelk, tāpat ūdens un apkure. Sākumā arī man likās, ka tā būs mūžība, bet tagad skatos pēc pierakstiem, ka martā jau biju norēķinājusies ar jumiķiem, jau bija pasūtīti logi. Mums ir malkas apkure, par ko esmu ļoti priecīga. Mani gribēja pierunāt uz granulām, bet, tā kā es strādāju mājās, neredzu nekādu problēmu kurināt.
Liels palīgs ir dēls Mareks, viņam jau ir deviņpadsmit. Dzīves laikā esam vairākas reizes mainījuši dzīvesvietu, esmu arī īrējusi un izveidojusi darba telpas Jelgavā. Dēls zina, ka var no nekā uztaisīt kaut ko labu, ja vien strādā. Tādēļ arī viņš, skatoties uz šo ēku, redzēja, ka viss ir iespējams. Vienmēr esmu teikusi, ka katra vecāka pienākums ir izaudzināt bērnu tā, lai viņš prot dzīvot pats. Un es esmu pilnīgi mierīga, ka viņš to prot.

– Šeit kādreiz bija veikals un kafejnīca, tātad ļaudīm atvērta vieta. Kā ir tagad, kad tā kļuvusi par privātmāju?
Cilvēki joprojām to sauc par veikala māju. Vietējie grib ienākt, apskatīties, kā izskatās, jo viņi visi te kādreiz ir bijuši. Daudzi dalās savās atmiņās. Šeit ir bijusi kafejnīca, kur noteikti arī lietoja alkoholu, bet neviens nekad nav teicis, ka šī vieta būtu bijusi dzertuve. Visiem ir diezgan gaišas atmiņas, jo, iespējams, šī ir bijusi sapulcēšanās vieta, kur vietējie apmainījušies ziņām un notikumiem. Kādu brīdi te kāds arī ir dzīvojis.
Esmu ļoti pārsteigta par to, cik šeit ir sirsnīgi cilvēki. Viņi man jautā, kā es jūtos Bērzē. Tas ir tik jauki! Man gan dzīvē vienmēr ir veicies ar kaimiņiem. Jelgavā kaimiņiene man uz svētkiem rakstīja dzejoļus, Rīgas kaimiņi joprojām brauc ciemos.
No 2007. gada esmu pašnodarbinātā, un ilgus gadus mana darba vieta bija mājas. Esmu pieradusi, ka cilvēki nāk pie manis, tā notiek arī tagad. Šeit ir mana darbnīca, kur viss ir tā, kā esmu gribējusi. Ēkas plānojumu neesam mainījuši, un esmu mazliet priecīga, ka uzreiz sākumā nebija iespēja visu izdarīt, jo tagad dzīvojot var pielāgot tā, kā vajadzīgs.

Visu interviju lasiet 5.novembra “Zemgales Ziņās”

Foto: Ruslans Antropovs

ZZ.lv ARHĪVS

Sapnis par dzīvi ar otiņu rokā

Kategorijas