Māksla vienmēr meklē jaunus ceļus

2020. gada 22. oktobris 15:12

190

Andrejs Osokins ir ne tikai izcils pianists, bet arī brīnišķīgs runātājs. Prasme radīt interesi par mākslu piemīt gan viņa virtuozajai klavierspēlei, gan optimistiskajam skatījumam uz dzīvi. Viņš teic, ka “mūzikai ir jāiet no sirds uz sirdi,” un apliecina, ka tā ir viņa misija.

– Jūs nākat no muzikālas ģimenes, spēlējat klavieres no piecu gadu vecuma un reiz esat minējis, ka jums nemaz neesot bijusi izvēle nespēlēt šo instrumentu.
Protams, man nebija tādas izvēles, jo es jau gulēju zem klavierēm, kad biju mazs. Dārziņa skolā gāju sagatavošanas klasē, man tur bija interesanti, jo tur strādāja arī vecāki. Tāpēc man nav bijis tāds brīdis, kad būtu jālemj, kuru instrumentu spēlēt, kurš man būtu tuvāks. Šajā ziņā tas bija viegli.

– Nav bijis jāpavada gadi pārdomās par to, ko vēlaties savā dzīvē darīt.
Jā, tas jau bija skaidrs pēc pirmajām četrām klasēm. Kad sākās veiksmīga attīstība, pašam kļuva interesanti spēlēt. Viss noritēja dabīgi un patīkami. Man ir liels prieks, ka vecāki nekad neuzspieda spēlēt klavieres, liekot obligāti vingrināties astoņas stundas dienā un ne minūti mazāk. Ja es gribēju, lai sanāk labi, tad bija skaidrs, ka vajag strādāt. Tā bija paša iniciatīva, kas, manuprāt, ir ļoti veselīgi.
Vienalga, sanāktu karjera mūzikā vai nesanāktu un būtu jāiet citā virzienā, svarīgi ir iemācīties savu darbu darīt ar mīlestību un patīkamu sajūtu. Nevis uztvert to kā mocīšanos un gaidīt, kad pienāks laiks, kad beidzot varēs aiziet pensijā. Darīt darbu ar mīlestību – tā ir ļoti svarīga manas bērnības atziņa.

– Mēs zinām jūsu oficiālos panākumus, piemēram, uzvaras prestižos konkursos, uzstāšanās pasaulslavenās koncertzālēs, bet kas pašam personīgi šķiet vislielākais sasniegums?
Domājot par saviem panākumiem, es vienmēr atrodos nākotnē, meklējot jaunas iespējas, ko vēl varu sasniegt un izdarīt.
Protams, ir ļoti liels prieks, ka man izdevās latviešu pianismu ļoti veiksmīgi prezentēt pasaulē. Mēs tagad runājam ne tikai par mūsu brīnišķīgajiem operdziedātājiem vai diriģentiem, bet arī par instrumentālistiem, kuri nāk no Latvijas un spēlē visā pasaulē. Man bijusi iespēja uzstāties tādās nozīmīgās zālēs kā Berlīnes Filharmonija un Londonas “Royal Festival Hall”. Būt tur nozīmē, ka cilvēki no tās industrijas tevi uztver ļoti nopietni. Man liekas, ka ir svarīgi parādīt, ka mums varbūt nav naftas, bet ir kultūra, kura ir ļoti vērtīga. Ja cilvēks sāk interesēties par latviešu mūziķiem, viņš uzreiz sāk interesēties arī par glezniecību un citām mākslas formām, tas viss ir saistīts. Galvenais panākums ir dot iespēju cilvēkiem iepazīt Latviju no šīs puses.
Atceros, ka 2012. gadā pēc konkursa Dublinā mani uzaicināja uz vēstniecību. Tas bija laiks, kad avīzēs rakstīja par strādniekiem no Latvijas un Polijas, par kautiņiem un vienmēr kaut kādiem negatīviem notikumiem. Beidzot bija pozitīva ziņa par Latviju, par uzvaru konkursā! Mums bija liels prieks, ka varam savu valsti parādīt arī no šīs puses.

Visu interviju lasiet 22.oktobra "Zemgales Ziņās"

Foto: Ruslans Antropovs

ZZ.lv ARHĪVS

Māksla vienmēr meklē jaunus ceļus

Kategorijas