Dzīvnieku klaiņošana nav tikai labturības pārkāpums

Valdis Šmeliņš, Latvijas Veterinārarstu biedrības priekšsēdētājs

2020. gada 19. oktobris 15:07

314

Dzīvnieku klaiņošana nav tikai labturības pārkāpums

Plašsaziņas līdzekļu uzmanības lokā klaiņojošu suņu jautājums nonāk tikai tad, kad tie izraisījuši smagas sekas, avārijas, cietuši citi dzīvnieki vai cilvēki. Diemžēl veterinārārsti ar šo problēmu saskaras ievērojami biežāk - nepieskatītu suņu klaiņošana Latvijā ir problēma, kas rada daudz smagākas sekas nekā sabiedrība nojauš.

Latvijas normatīvie akti ļauj sunim no saimnieka atrasties bez pavadas tādā attālumā, kādā īpašnieks to spēj konrolēt. Pats par sevi šāds tiesiskais regulējums ir ļoti apsveicams, ja vien veterinārārsti ikdienā nesastaptos ar to, ka īpašnieki nezināšanas, neizpratnes, bezatbildības, bet reizēm arī augstprātības dēļ pārvērtē savas spējas prognozēt dzīvnieka uzvedību un prasmi pārtraukt nevēlamu sava bez saites palaistā suņa rīcību. Daļa suņu īpašnieku pat tīši un klaji bezatbildīgi ļauj dzīvniekam klaiņot. Par to liecina ne tikai policijas statistika, bet veterinārārstu ikdienas darbs.

Klaiņojoši dzīvnieki vispirms apdraud sevi

Nepieskatīti suņi kļūst par ceļu satiksmes negadījumu upuriem, nereti būdami paši to izraisītāji. Sabraukto suņu īpašnieki savu suņu nāvēs vaino autovadītājus, tomēr faktiski atbildība par suņa nāvi gulstas tikai uz pašu īpašnieku, kurš nav kontrolējis sava dzīvnieka rīcību. Mazie klaiņojošie sunīši mēdz līst svešās sētās, kur viņus nokož savu teritoriju sargājošie suņi. Pie veterinārārstiem tiek regulāri atvesti suņi ar dažādām kostām un plēstām brūcēm, suņi, kuru dzīvība izdziest, jo viņu traumas nav savienojamas ar dzīvību. Bieži saskaramies ar dažāda veida traumām, kas iegūtas, sunim pakļūstot zem automašīnas. Vasaras sezonā pie veterinārārstiem nonāk ar pļaujmašīnām sapļauti dzīvnieki. Šajos gadījumos īpašnieku atrunas ir visiem vienādas - "mēs nepadomājām" vai "agrāk taču nekas tāds nebija noticis".

Latvijas Veterinārārstu biedrība uzskata, ka tas, ka par dzīvnieku klaiņošanu pašlaik Latvijā tiek runāts galvenokārt kā par labturības pārkāpumu, ir absurds. Katrā gadījumā, kad klaiņojošs suns tiek aizvests uz patversmi, policijai ir jābūt informētai, un viņa īpašniekam būtu jāsaņem sods. Taču daudzās pašvaldībās darbojas vēsturiski iedibināta kārtība, ka pret “ziedojumu” suns tiek atdots un jau atkal var turpināt klaiņot. Un tā nepieskatītā suņa saimnieka nesodītā bezatbildība turpinās neskaitāmas reizes pat gadiem ilgi.

Nekontrolēti suņi nogalina citus dzīvniekus, sakropļo cilvēkus

Sabiedrība pārsvarā neuzzina par materiālajiem zaudējumiem un morālajām ciešanām, ko citiem mīļdzīvniekiem un lauksaimniecības dzīvnieku īpašniekiem nodara klaiņojoši suņi, - aitu ganāmpulki bieži tiek izbiedēti, izdzenāti, sakosti, nogalināti vai noslīcināti. Suņu uzšķērstās grūsnās kazas pusdzīvas raustās agonijā. Daudzi pārbiedētie dzīvnieki, kuri netiek nokosti, nomirst no stresa. Cilvēki, kuri, būdami sakosti, ir spiesti nekustīgi stundām gulēt, lai netiktu nogalināti, reti izvēlas par pārdzīvoto stāstīt plašākai sabiedrībai. Nokosto savvaļas dzīvnieku un bezsaimnieka kaķu līķi mēmi klusē.

Faktiski situācija ir daudz sliktāka nekā izskatās. Diemžēl suņu īpašnieki pat neapzinās, cik viņu mīlulis var būt bīstams apkārtējiem, ja nonāk brīvsolī. Un tāpēc vietvarām un tesībsargājošajām iestādēm ir nepieciešama revīzija savos uzskatos par dzīvnieku klaiņošanu kā tikai labturības normas pārkāpumu. Revīzija par to, kā pēc būtības izlietojam līdzekļus, kas paredzēti klaiņojošu dzīvnieku ķeršanai, ja pēc tam neseko bezatbildīgu dzīvnieku īpašnieku paradumu maiņa.

Ja pašvaldības, sekojot citu valstu pozitīvajiem piemēriem, koncentrētu nodokļu maksātāju līdzekļus tieši sabiedrību apdraudošo lielo un agresīvo dzīvnieku iespējami ātrākai sagūstīšanai, tas būtu solis problēmas risināšanā. Esmu novērojis, ka mazos sunīšus pie sevis labprāt savāc iedzīvotāji, bet draudīga izskata suņi var klaiņot pat dienām un nedēļām, neviena nesavākti. Tikmēr lauku teritorijās suņu klaiņošanu nereti uzskata par teju normu un par apkārt klīstošiem suņiem pat neziņo, jo “sunim taču vajag izskrieties”. Tāda situācija ir absurda, jo tieši lielākā izmēra suņi ir lielāks sabiedrības apdraudējums - jo lielāks suns, jo bīstamāks būs tā uzbrukums citam dzīvniekam vai cilvēkam. Zinot, ka cilvēka bērns suņiem ir tikai skaļš un neizprotamas uzvedības “dzīvnieks”, no klaiņojošu suņu uzbrukuma visvairāk apdraudētā sabiedrības daļa ir tieši bērni.

Foto: no arhīva

ZZ.lv ARHĪVS

Dzīvnieku klaiņošana nav tikai labturības pārkāpums

Kategorijas