Par līdzīgi domājošiem prātiem

2020. gada 18. oktobris 12:27

181

Laikam vislielākais prieks ir par cilvēkiem, kas pēc ilgas un pasaulīgas prombūtnes atgriežas mājās ar svaigu skatu un pilnu galvu radošām idejām. Tāda ir arī Inese Saulāja, kura pārzina mūzikas industriju Latvijā un pasaulē un ir gatava dalīties savās pārdomās par to, kā Jelgavai kļūt patīkamākai radošiem prātiem un izdarīgiem jauniem cilvēkiem.

– Pēdējais, ko par tevi varēja lasīt vietējā presē, bija 1999. gadā, kad gribēji kļūt par žurnālisti. Kas tavā dzīvē ir noticis pa šo laiku?
Es arī pabeidzu Latvijas Universitātes sociālo zinātņu bakalaura programmu. Gluži par žurnālisti nekļuvu, tomēr tur iegūtas zināšanas joprojām lieku lietā ikdienā. Šobrīd esmu vienas no pasaulē lielākās ierakstu kompānijas “Warner Music” pārstāve Latvijā. Mans darbs ir ar māksliniekiem, viņu promotēšana, es rakstu ziņas par jaunākajiem albumiem, sasniegumiem, dziesmām.

– Tātad apņemšanās ir īstenota.
Savā ziņā – jā. Kādā brīdī esmu rakstījusi vairāk, bet tas mani neaizrauj tik ļoti kā darbs ar mūziku un izpildītājiem. Es 11 gadu nostrādāju izdevniecībā “MicRec” par autortiesību menedžeri. Tajā laikā tas mani ļoti interesēja. Esmu redzējusi gan Latvijas, gan starptautiskās mūzikas industrijas virtuvi un bijusi tajā aktīvi iesaistīta pēdējos divdesmit ar astīti gadus. Es tur ļoti ērti jūtos.

– Kā žurnālistikai pievienojās mūzika?
Droši vien kaut kādi čaļi bija vainīgi. Puiši, kas man patika, spēlēja kādā grupā, viņu dēļ bija iespēja redzēt mūzikas vidi. Ar mūziku mani saista arī bērnības atmiņas par Noru Bumbieri, kas bija mammas māsīca. Tas veidoja dabīgu vilkmi.
Vēl svarīgs pavērsiens bija tas, ka pirmajā gadā es netiku žurnālistos. Atbraucu mājās un domāju – ko lai tagad dara? Atceros, sēdēju gultā, šķirstīju avīzi “Diena” un pamanīju sludinājumu, ka Rīgas doma Kora skola uzņem mūzikas menedžmentā. Tanī brīdī bija pilnīgi skaidrs, ka man to vajag. Iestājos un gadu tur nomācījos. Pabiju “Platforma Records” uz prakses laiku, un tas riktīgi patika. Kad nākamajā gadā tomēr iestājos žurnālistos, sapratu, ka mani joprojām interesē mūzika, un es pieteicos darbā “MicRec”. Biju kā neatlaidīga muša, prasīju Guntaram Račam, lai ņem darbā, un nekas jau viņam beigās neatlika kā paskatīties, ko es varu.

Visu interviju lasiet 15.oktobra “Zemgales Ziņās”

Foto: Iveta Pavziniuka

ZZ.lv ARHĪVS

Par līdzīgi domājošiem prātiem

Kategorijas