Lai pašai ir prieks par sevi

2020. gada 16. oktobris 12:14

2021

Rīgas burzmu pret stabilitāti un mieru Jelgavas novada Bramberģē iemainījusi dziedātāja Agnese Rakovska. “Ziņām” viņa ne tikai stāsta par dzīvi laukos un muzikālajām iecerēm, bet arī neslēpj savas pārdomas par valsts pārvaldi.

– Biju pārsteigta, uzzinot, ka esi pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi laukos.
Jā, tā ir taisnība. Pilsētas burza, trakā Rīgas dzīve mani vairs neinteresē, jo darba pietiek un gribas vietu, kur sazemēties. Mana profesija pieprasa spēju būt netraucētam. Tādēļ es pat brīnos par sevi, kā tik ilgi varēju kaut ko darīt, ja man nebija savas radošās telpas un vietas. Esmu tādā vecumā, kad mēģinu nevis likt kaut ko sev klāt, bet atteikties no liekā, kas vairs nav vajadzīgs.

– Kāpēc tieši Jelgavas novads un Bramberģe?
Vispār bija doma, ka dzīvošu citur, jo virzījāmies uz Ogres pusi. Taču nācās pieredzēt to, cik mūsu valsts birokrātiskais aparāts un sistēma ir absolūti nedraudzīga cilvēkam. Pat ja gribi šeit dzīvot un kaut ko attīstīt, veidot, visur saskarsies ar barjerām un šķēršļiem. Tādēļ meklējām citas iespējas, kur dzīvot, un izrādījās, ka tā mūsu vieta ir Jelgavas novada Bramberģes mazā apdzīvotā teritorija. Šeit es jūtos lieliski, varu strādāt. Vienīgais, kas traucē, ir mans suns Kanēlis, kas ir ļoti patīkama traucēšana.
Zemgale un šī vieta man saistās ar lielu zemes enerģiju. Te ir daudz apstrādātu lauku, kas veido klēts sajūtu, it kā solot, ka maizīte būs un viss ir kārtībā. Šis reģions rada pirmsākuma noskaņu, rosina patriotismu. Man tā patriotiskā sajūta, kuru vajadzētu radīt valstij, ir zudusi, es to saņemu no cilvēkiem, kaimiņiem, kas audzē vistas, olas, atnes ievārījuma burciņu. No valsts tās nav necik, un man par to ir ļoti žēl. Šī valsts ir pierādījusi to, ka ir absolūti nesaimnieciska. Es to varu teikt, jo šobrīd papildus apgūstu biznesu un vadību, jo kā mūziķei ir jādomā arī par to, kā pārdot un prezentēt.

– Pārcelties bija tāda pašsajūta, gribējās tuvāk dabai?
Man iepriekš likās, ka veiksmīgi un stilīgi cilvēki ir tie, kas skrien, kuriem nekad nav laika. Tagad saprotu, ja skraidi visu laiku riņķī un neredzi, kad ir rīts, kad vakars, tad kaut kas nav kārtībā. Es tādā režīmā dzīvoju desmit gadu un vienā brīdī aptvēru, ka vairs tā nevaru. “Kovids” pienāca laikā, jo viss nostājās pa nullēm. Man pēkšņi radās iespēja uztvert daudzu citu mākslinieku teikto, ka radīt patiesi kreatīvas lietas var tad, ja tevi neviens netraucē, ja ir sava vieta, kur aizvērt durvis. Tagad nevis apstākļi mani pakļauj, bet es plānoju savu laiku tā, kā pati varu un gribu. Mēģinu sevi respektēt mazliet vairāk un 24 stundas sadalīt kaut kā jēdzīgāk, jo tas ir daudz produktīvāk ilgtermiņā. Jūtu, ka ar vecumu gribu palikt mierīgāka.

Visu interviju lasiet 15.oktobra "Zemgales Ziņās"

Foto: Iveta Pavziniuka un Elizabete Džeina Rubene

ZZ.lv ARHĪVS

Lai pašai ir prieks par sevi

Kategorijas