Visa pamatā ir kustība

2020. gada 10. oktobris 18:33

673

“Nekad nevajag sevi salīdzināt ar pārējiem, maksimāli nekoncentrēties, ko par mums padomās citi, un sportot, lai justos labi un būtu veselīgs, – pie tā vajadzētu pieturēties katram,” saka fitnesa treneris Toms Zaķevics, rosinot ikvienu atrast sev piemērotu veidu, lai kustētos un dzīvotu aktīvi, nepakļaujoties depresīvam pagurumam. Sarunā ar “Ziņām” viņš stāsta, kā pats nonācis līdz trenera arodam un cik svarīgi ir būt aktīvam.

– Kā nonāci līdz fitnesa trenera amatam? Ar ko nodarbojies pirms tam?
Mācījos Jelgavas 4. vidusskolā mūzikas novirziena klasē. Kādu laiku bija arī sava rokgrupa. Pēc tam “Turībā” apguvu uzņēmējdarbību, gandrīz arī pabeidzu tur studijas, taču tā sanāca, ka jau mācību laikā sāku nodarboties ar biznesu un, kā tas mēdz gadīties, augstskola palika otrajā plānā. Man kopā ar vēl vienu partneri bija kokzāģētava Valmiermuižā, kur pamatā ražojām produkciju Somijas tirgum. Kā jau jauniem čaļiem notiek, mūsu uzņēmējdarbības ceļi ar laiku pašķīrās. Kad beidzās tas bizness, nāca citi projekti. Kādu laiku es strādāju Vecrīgā bārā. Divu gadu garumā piedzīvoju kārtīgu tusiņu laiku. Tad pa dienām sanāca gulēt, vakaros strādāt. Paralēli man radās ideja, ierosmi aizgūstot no Somijas, veidot polsterus autostāvvietām. Bija vēl visādi biznesa projekti. Un tad vienā brīdī es sapratu, kas viss, ko daru, man nesagādā prieku un piepildījumu. Bija iestājies periods, ka īsti nezinu, ko gribu, ģimenē arī bija pārdzīvots pasmags posms. Tas rosināja pieņemt lēmumu dzīvē kaut ko krasi mainīt, tā nonācu pie domas doties uz ārzemēm, respektīvi, uz Austrāliju. Biju jau izrunājies ar onkuli, kurš agrāk bija dzīvojis šajā valstī, sāku kārtot nepieciešamos dokumentus. Tad pienāca kāds vakars, ko uzskatu par liktenīgu. Es aizbraucu pie māsas, ar kuru mums ir ļoti labas attiecības. Māsa apraudājās, ka es braukšu prom, un teica, ka tomēr ģimenei vajadzētu turēties kopā. Viņa uzdeva man jautājumu: “Kas ir tas, ko tev patiešām patiktu darīt?” Uz to es īsti nevarēju atbildēt – nezinu, nekas mani nesaista. Tā vārdu pa vārdam māsa mani rosināja padomāt, sakot: lai arī cik grūti būtu gājis, tu nekad neesi atmetis ar roku sportam un treniņiem, varbūt tas tevi interesētu? Tas bija kā ar bomi pa galvu, es sapratu – jā, es gribētu trenēt citus!

Visu interviju lasiet 8.oktobra "Zemgales Ziņās"

Foto: Ruslans Antropovs

+ 4

ZZ.lv ARHĪVS

Visa pamatā ir kustība

Kategorijas