Meklēt prieka un iedvesmas saliņas

2020. gada 9. oktobris 09:42

144

Pēdējā “Cepuma” viesis tika turēts noslēpumā, un tikai brīdi pirms pasākuma klātesošie uzzināja, ka tas ir Renārs Kaupers. Turpinājumā ieskats sarunā ar mūziķi, ko sāka Dace Indrika, un vēlāk jau sekoja pašu jauniešu jautājumi.

– Interesants ir veids, kā slavenības šeit nokļuvušas. Esam braukuši pakaļ ar mašīnām vai, piemēram, lidojumā no Meksikas caur Ņujorku sagaidījuši zvaigzni lidostā, un ir bijis arī tā, ka slavenība dzīvo tepat blakus un atnāk kājām. Un šovakar esam gandarīti par Renāru, kurš ir tikpat kā atnācis mājās.
Ir ļoti jauki atgriezties mājās, savā dzimtajā pilsētā. Patiešām esmu jelgavnieks, pateicoties tētim un māmiņai, diviem jauniem cilvēkiem, kuri Jelgavā vija savu ģimenes ligzdu. Mazais Renārs pieteicās tieši šeit un dzima dzemdību nodaļā, kur tajā pašā vasarā arī Kaspars Roga, Jānis Jubalts, Gundars Mauševics un gadu vēlāk Māris Mihelsons. Tad sekoja bērnudārzs “Zemenīte” pie tirgus, kur mana māmuļa strādāja par vadītāju. Par to mani ļoti apskauda Kaspars, jo man bija tāda privilēģija, ka varēju negulēt pusdienas laiku. Godīgi sakot, es to nemaz tik bieži neizmantoju, jo, kad viens izej ārā, sajūties kā tāds “Palle viens pats pasaulē” un ātri vien saproti, ka labāk iet gulēt ar visiem kopā. Vēlāk skolas gaitas Jelgavas 1. ģimnāzijā, tur arī satikāmies ar Jāni, Māri un Gundaru. Tālāk ceļi aizveda uz Rīgu, Latvijas Universitātē godam iegūts žurnālistikas un komunikācijas zinātnes bakalaurs, un tad jau lielā dzīve, grupa un ģimene.

– Ikviens, kurš atnāca šeit uz pasākumu, teica: es neesmu slavens.
Arī man par to nav nekādas nojausmas. Taču atceros, ka ar Māri Mihelsonu 1989. gadā, kad mums bija četrpadsmit gadu, sēdējām pie viņa mājās uz dīvāna un spriedām par to, ka vajadzētu kļūt populāriem. Mēs gribētu būt slaveni! Mums vajadzētu kaut kādā veidā tikt televizorā!
Sakritība bija tā, ka Mārim onkulis strādāja Latvijas Televīzijā, un mēs pieteicāmies vizītē. Tas bija liels notikums, braucām ar vilcienu uz Rīgu un devāmies no stacijas uz Zaķusalu, kas nebija tik vienkārši kā tagad. Kad nonācām televīzijā, mūs vadāja pa visiem stāviem un studijām un mēs bijām ļoti sajūsmināti. Vienā no stāviem satikām Elitu Margu, kura tajā laikā vadīja raidījumu jauniešiem “Skabarga”. Momentā izdomājām, ka mums jāpiesakās šajā raidījumā, un Elita teica: “Ģeniāli! Nākamajā nedēļā atbrauciet, un es jums došu trīs minūtes. Izdomājiet, ko varat darīt, bet es jūtu, ka jūs būsiet ģeniāli!”
Protams, kad sapratām, ka tas ir nopietni, domājām, ka jālec nost, kamēr vēl var. Tomēr gājām līdz galam un izdomājām taisīt rubrikas par to, kā cilvēki iepazīstas un sveicinās. Interneta tajā laikā nebija, tad mēs dažādās videofilmās meklējām fragmentus, kuros cilvēki sveicinās. Atlasījām filmas un vedām čupu ar videokasetēm Elitai, stāstot, kurā minūtē sveicināšanās redzama. Mēs arī izdomājām, ka mūsu īpašais gājiens būs tas, ka mēs runāsim reizē, sinhroni. Tas bija diezgan liels darbiņš to visu iemācīties, bet Elita teica: “Jūs, puiši, esat ģeniāli!” Tā sākās mūsu karjera televīzijā, kur piedalījāmies vairākas sezonas, un meitenes skolā jau sāka mūs atpazīt.

Visu interviju lasiet 8.oktobra "Zemgales Ziņās"

Foto: no arhīva

ZZ.lv ARHĪVS

Meklēt prieka un iedvesmas saliņas

Kategorijas