Nebūt universālajam kareivim

2020. gada 5. septembris 10:18

203

Ap divtūkstošo gadu jauniešu veidotais pielikums “Pagrabs” beidza pastāvēt. Vienkārši tādēļ, ka pasaule griežas un notikumi attīstās. Ja tā nebūtu noticis, Sergejs Bižāns noteikti būtu viens no tā “pamatiedzīvotājiem”.

– Vai atceries, kā “Pagrabs” beidza savu pastāvēšanu?
Es domāju, ka tas beidzās tad, kad sākām taisīt jaunu avīzes dizainu. Tā vietā nāca strukturēts kultūras pielikums, kas iekļāva visu veidu pasākumus un norises, arī tās, kas iepriekš tika aprakstītas “Pagrabā”.
Es sāku strādāt “Novaja gazeta”, kur taisīju dizainu, pamazām pieslēdzos arī “Zemgales Ziņām” un pārējām reģionālajām avīzēm. Tā nostrādāju četrus piecus gadus. Kultūras pielikums iznāca, ja nemaldos, ceturtdienās, un doma bija, ka uz brīvdienām jābūt zināmam plānam, kur doties. Parasti mans plāns bija tāds, ka piektdienās nodevu visus maketus uz druku, paņēmu fotokameru un devos braukāt pa naktsklubiem, festivāliem un koncertiem. Sataisīju materiālus, un pirmdien no rīta tie jau bija gatavi.

– Kas tad tu īsti biji – maketētājs, fotogrāfs vai žurnālists?
Pamatā es joprojām biju maketētājs dizainers, taču tas, kur varēju izpausties, bija nakts pasākumi un pasākumi ārpus Jelgavas, kur neviens negribēja braukt. Bija talantīgi fotogrāfi, kas mācēja fotografēt, bet nebija ar mieru rakstīt. Notika kāds foršs pasākums, piemēram, “Rozā peldbaseins” Nākotnē, kur varētu sabildēt, bet tur savukārt neviens rakstošais negribēja doties. Līdz ar to no fotogrāfa nav īsti nekādas jēgas. Vai spēlē kaut kāda nezināma grupa Zaļeniekos – kuru tas interesē? Taču man tas likās interesanti un neradīja arī nekādas problēmas paralēli to atspoguļot. Savukārt uz nopietnās mūzikas koncertiem vai garajām intervijām ar režisoriem un diriģentiem devās citi žurnālisti, kuriem tas padevās labāk.
Man kā avīžu dizaineram bija vēl arī kāda cita problēma. “Ziņas” bija izņēmums, bet citās reģionālajās avīzēs bieži atnesa briesmīgas fotogrāfijas vai tām galīgi nepiemērotu tekstu. Nu nav iespējams no kakas uztaisīt konfekti! Tā es sāku iedziļināties fotogrāfijas būtībā un sadarbībā ar redakcijām taisīt labas prakses piemērus. Braukāt pa redakcijām stāstot un rādot – tas ir tas, kā jūs varētu uztaisīt. Mēģinājām par pamatu ņemt pasaules avīžu dizaina grāmatas, kas iznāca reizi gadā, un nacionālos izdevumus, bet neviens no tiem īsti neatbilda reģionālajai specifikai. Tas bija cits formāts, cits saturs, tāpēc nācās taisīt pašiem savus piemērus.

Visu interviju lasiet 3.septembra “Zemgales Ziņās”

Foto: no personīgā arhīva un Iveta Pavziniuka

ZZ.lv ARHĪVS

Nebūt universālajam kareivim

Kategorijas