“Tā ir mana sirdslieta, un es neko nevaru darīt”

2020. gada 3. septembris 11:31

449

“Tā ir mana sirdslieta, un es neko nevaru darīt”

Veru Raubēnu no Miezītes ceļa skolotāju mājas kaimiņi sauc par mājas gariņu, kas ar pozitīvu, sirsnīgu labvēlību uzmundrina un palīdz, kā arī rāda piemēru, ka cilvēks arī ievērojamā vecumā var būt rosīgs un iedvesmojošs. Vera pati uzkopj savu dzīvokli un vēl aizvien piemājas dārzā aprūpē kādu dobīti. Pati bezbēdīgi smej, ka 92 gados spēka ir ievērojami mazāk. Reiz viņa pie dobes nokritusi un bez palīdzības nav varējusi piecelties. Tomēr nokāpt no dzīvokļa otrajā stāvā viņai nav nekas grūts. “Redzu gaismu. Galviņa man strādā. Nu kā lai nepriecājas par dzīvi! Kaut esmu viena pati – vīrs ir miris, un meita, kā apprecējās, tā sāka dzīvot atsevišķi. Bet es saku, ka negribu no šejienes prom,” teic Vera Raubēna. Viņa ir Miezītes patriote, kas uzskata, ka nedzīvo pilsētā, bet gan laukos. Tiesa, beidzamajos četrdesmit piecdesmit gados pilsēta ir iestiepusies Miezītē. Lielo daudzdzīvokļu māju gan te nav. Toties ir laipiņa uz Svētes upi, kur viņa agrāk kopā ar kolēģi Laumu Apsīti gāja peldēties. Lauma, izmantojot ar gaisu pildītās mīkstās bērnu rotaļlietas, iemācījusi viņu peldēt.
Būdama agrākā Miezītes skolas skolotāja, Vera Raubēna 1. septembrī svinēja Zinību dienu. Tomēr pati atzīst, ka skolotājas darbs nav bijusi viņas iecerētā profesija, bet gan apzinīgi deviņus gadus veikts pienākums. Skolotājas darbu Vera Raubēna uzņēmās, lai īstenotu savu īsto aicinājumu – dziedāšanu.

Visu rakstu lasiet 3. septembra “Zemgales Ziņās”

Foto: Gaitis Grūtups un no personīgā arhīva

ZZ.lv ARHĪVS

“Tā ir mana sirdslieta, un es neko nevaru darīt”

Kategorijas