Atrast sevi tulkojumā

2020. gada 26. jūlijs 09:05

144

Bijusī jelgavniece Inga Bērziņa ir izaicinājumu pilna. Viņa māca norvēģu valodu kā dzimto valodu Bergenas vidusskolēniem un tulkošanu salīdzina ar prasmi neradīt papildu piesārņojumu.

– Tu esi jelgavniece, bet jau vairāk nekā 20 gadus dzīvo Bergenā. Kāds ir tavs stāsts?
1999. gadā es aizbraucu uz Norvēģiju. Biju apjukusi, jo nevarēju īsti saprast, ko studēt, lai no tā varētu arī dzīvot. Domāju, ka man vajag atslēgties no sabiedrības prasībām un saprast, ko es īstenībā gribu. Tajā laikā daudzi jaunieši kaut kur brauca, uz Vāciju, Angliju, bet tur es negribēju. Biju dzirdējusi kaut ko par Ibsenu un Munku un Norvēģijas skaisto dabu, un tā es izlēmu braukt turp.
Bet bija vēl viena lieta – es pieļāvu kļūdu. Kādreiz televīzijā rādīja seriālu “Rēdereja”, man patika tā valoda, ko dzirdēju, tādēļ biju nolēmusi to iemācīties. Tikai daudzus gadus vēlāk sapratu, ka biju kļūdījusies, jo valoda, ko biju iedomājusies par norvēģu, patiesībā bija zviedru. Pat dzīvojot Norvēģijā, kādu laiku neko nenojautu, jo norvēģu valodā ir daudz dialektu, kas līdzinās zviedru valodai.

– Kāpēc izvēlējies studēt valodas? Strādājot, piemēram, par grāmatvedi arī var nopelnīt dzīvei.
Mani interesē valodas, jo tas ir kaut kas cilvēcisks un vienojošs, tas ir stāsts par komunikāciju. Īstenībā jau grāmatvedība ar matemātisko domāšanu savā būtība nemaz neatšķiras no valodas mācīšanās. Ir mehānismi, kas ļoti līdzinās, piemēram, spēja saskatīt sistēmu, līdzīgi ir arī mūzikā. Taču mani interesēja, kā citi cilvēki domā, un likās: lai saprastu citu kultūru un piekļūtu cilvēkiem tuvāk, vienīgā iespēja ir iemācīties viņu valodu. Visi citi veidi šķita kā skatīšanās no ārpuses, bet man vajadzēja piedalīties, lai saprastu vairāk.

– Kad sāki studēt valodas, zināji, ka tava profesionālā darbība būs saistīta ar tulkošanu un vēlāk pedagoģiju?
Kaut kad vidusskolā, kad visi domāja, par ko viņi grib kļūt, es neko nevarēju izdomāt. Vienīgais, ko atcerējos, kad biju maza, man patika servēt saldējumu, jo mamma strādāja piena kombinātā un varēja dabūt daudz saldējuma. Man patika to salikt šķīvīšos un apbērt ar cepumiem un šokolādi. Taču sapratu, ka par saldējuma pārdevēju nevarētu būt. Vienīgais, ko zināju pavisam skaidri, ka nekad mūžā nebūšu ne tulkotāja, ne skolotāja. Kad kļuvu par tulkotāju, domāju, diez cik ilgs laiks paies, līdz kļūšu arī par skolotāju?

– Kas vainas skolotājiem un tulkotājiem?
Uz skolotājiem, kas mums bija, skatījos ar apbrīnu. Man likās, ka es nekad mūžā nebūšu tik drosmīga un nespēšu uzņemties atbildību par citiem cilvēkiem. Par tulkotāju bija pilnīgi pretējas domas, man likās: ja kaut ko raksta, tad jāraksta pašam no sevis, ka tam ir vienīgā īstā vērtība. Būt par tulkotāju, kas it kā tikai pastarpina kāda cita domas, man gluži pretēji skolotāja darbam likās pilnīgi bezvērtīgi. Tās bija divas pretējas domas un sajūtas. Laikam gribēju atrast kaut ko pa vidu.

Visu rakstu lasiet 23. jūlija “Zemgales Ziņās”

Foto: Eva Pričiņa

ZZ.lv ARHĪVS

Atrast sevi tulkojumā

Kategorijas