Virtuālā dzīve Briselē

zz.lv

2020. gada 18. jūnijs 08:10

Virtuālais darbs Eiropas Parlamentā Briselē kā daudzviet salīdzinoši īsā laikā kļuvis par ikdienu. Tā nodrošināšanā visu valstu Eiropas Parlamenta deputātiem, arī Latvijasa, iesaistīti ne mazums cilvēku, viņu vidū arī Ģirts Salmgriezis un Aiga Grišāne. Abi dalās ar “Ziņām” piedzīvotajā šajā ierobežojumu laikā, atrodoties Beļģijas galvaspilsētā.

Ģirts Salmgriezis, preses un komunikācijas padomnieks Eiropas Parlamentā (ETP grupa)

Vēl marta sākumā likās neticami, ka pasaule tiks aizslēgta uz nezināmu laika periodu. Gada sākumā Briselē dzīve ritēja ierastajos ritmos. Kad darba sapulcē marta sākumā tika paziņots, ka klātienē varētu netikties jau ilgāku laiku, tobrīd tā likās pat neiespējama dzīves režija. Bija atvērti veikali, sporti klubi, pamazām tas viss tika slēgts.

Tagad attālinātais darba ritms Eiropas Parlamentā ir ikdiena. Sākumā bija mazliet neierasti. Kolēģus redzu virtuālajās sapulcēs ar telefona starpniecību. Nepārtraukti telefons vibrē no dažādām īsziņām, statiskas datiem, vēstījumiem no darba, draugiem un paziņām. Darbs ir kļuvis vēl dinamiskāks, un Eiropas Parlaments ir pieņēmis visus svarīgos lēmumus, likumus, rezolūcijas, darbojoties jaunā režīmā. Darba apjoms nav sarucis. Eiropas Parlamenta darbība nav apstājusies arī attālinātajā režīmā.

No komunikācijas viedokļa bieži nākas skaidrot Eiropas Savienības būtību, kad tiek paustas puspatiesības, ka tā nav pietiekami reaģējusi krīzes sākumposmā. Lai gan medicīnas aprūpe nav kopējā Eiropas Savienības politika, šī nozare ir nacionālo dalībvalstu ziņā. Veselība sākas no katra indivīda paša un katras valsts spējām un vēlmēm.

Tāpēc šis laiks ir ļoti nopietns pārbaudījums Eiropas stabilitātei, kad jāpieņem daudzi sarežģīti risinājumi, jāatmet nacionālais egoisms, lai kopā pārvarētu šo sērgu. Tas noteikti var izdoties, ja kopā turēsimies stipri, nevis domāsim tikai par to, ko no Briseles var vairāk izdabūt savai valstij, bet pie pirmās neveiksmes to vainosim sava politiskā izdevīguma un savtīguma labā.

Runājot par ikdienu – Briseles centrālajā dzelzceļa stacijā ir pazuduši dažādi kārumi, našķi, saldinātie gāzētie dzērieni, bet tā vietā nākušas masku un dezinfekcijas līdzekļu automātiskās pārdotavas. Agrāk bija dzirdami atgādinājumi par biļešu reģistrēšanu braucienam, bet patlaban plaši tiek skandēti paziņojumi par sejas masku nepieciešamību. Jau vairākas nedēļas Briseles sabiedriskajā transportā atļauts pārvietoties tikai ar sejas maskām, bet staigāt pa ielu vai parkiem var arī bez tām.

Divas reizes nedēļā, kad tiekos attālināti ar franču valodas skolotāju Izabellu, jūtos kā jaunlaiku digitālais robots. Lekciju tveru no divām ierīcēm – skaņa nāk no telefona, bet Izabellu un viņas virtuālo tāfeli redzu datora ekrānā. Ar to viss nebeidzas, jo skolotāja neļauj nogurt ne mirkli un jebkurā brīdī ar saviem precīzajiem franču valodas jautājumiem var samulsināt visas virtuālās klases priekšā un izgaismot manu domīgo sejas profilu. Izabella maršē straujiem datorizētiem soļiem uz priekšu, cenšoties apgūt jaunas tehnoloģiskās iemaņas, un drīz būšot jāraksta uz attālinātās tāfeles. Skolotāja gan nodarbības beigās sirsnīgi atzīstas, ka savulaik sapņojusi vairāk laika pavadīt mājās, taču nu esot nogurusi no attālinātajām klasēm un astoņām stundām dienā pie datora monitora. Viņai ir svarīgi satikties ar cilvēkiem, svarīga ir dzīva saruna un dialogs ar studentiem. Varu tikai piekrist skolotājai.

Beļģijā darbu sāk restorāni, un patlaban jau var doties ciemos pie tuviniekiem, draugiem, atvērušās arī nepārtikas tirgotavas. Savukārt Eiropas Parlaments strādā pie risinājumiem, kā cilvēki atgriezīsies atpakaļ savās darbavietās. Gaiteņos tiek izvietotas norādes, kā pārvietoties, liftos drīkst atrasties vienlaikus ne vairāk kā divi cilvēki. Arī patlaban varu doties uz savu biroju, tikai iepriekš man par to jāinformē politiskās grupas vadība.

Šajā laikā varam arī labāk izprast, cik dažādas valstis ir cieši saistītas, ka cilvēku ikdiena nebeidzas tikai vienas valsts robežās. Robežu slēgšana, aviosatiksmes ierobežošana ir atklājusi Eiropas Savienības unikalitāti, brīvības iespējas. Jāpiezīmē, ka robežu slēgšana, ko patlaban esam piedzīvojuši, un dzīves ierobežošana parasti iederējās populistisko politisko spēku scenārijos. Tagad varam izvērtēt, ko nozīmē dzīve aizslēgtā pasaulē un riņķošana tikai ap savu rajonu.

Aiga Grišāne, EP deputātes Daces Melbārdes palīdze

Dienā, kad Pasaules Veselības organizācija paziņoja, ka “Covid-19” izplatība sasniegusi globālas pandēmijas apmēru, man bija plānots doties dažu dienu komandējumā uz Rīgu, lai piedalītos Daces Melbārdes organizētā domnīcā ar Latvijas mediju pārstāvjiem. Lēmumu nelidot un palikt Briselē pieņēmu pirms kāpšanas lidmašīnā. Devos “atpakaļgaitā” cauri drošības kontrolei uz savām Briseles mājām.

Tajā nedēļas nogalē vēl kārtīgi izstaigājāmies pa mežu. Bet, ņemot vērā strauji augošo inficēto cilvēku skaitu Beļģijā un lielo iedzīvotāju blīvumu, proti, uz ielas un arī parkos faktiski nav iespējams ievērot divu metru distanci, nolēmām ar ģimeni brīvprātīgi gandrīz pilnībā pašizolēties. Kādu mēnesi vienīgā došanās ārā bija retie “ceļojumi” uz veikalu un rīta saules ķeršana uz mūsu nelielā balkona, kas parasti tika apvienota ar brokastīm vai strādāšanu, bet dažreiz arī nelielu vingrošanu. Lai kompensētu slēgto sporta zāli, nopirkām vingrošanas paklājiņus un hanteles, kas gan tiek likti lietā ar mainīgām sekmēm. Tagad esam atsākuši garas pastaigas un braukšanu ar velosipēdiem, kā arī palēnām sākam tikties ar draugiem. Parki un meži nu jau ir pilni ar cilvēkiem, te par “Covid-19” klātesamību mūsu dzīvēs liecina tikai dažu cilvēku lietotās maskas. Daudzi rīko puslegālus piknikus ar draugiem, proti, cilvēki ir pieraduši vakaros doties uz restorāniem un satikties, taču vēl līdz nesenam laikam restorāni bija slēgti apmeklētājiem, lai gan daļā varēja pasūtīt ēdienu līdzņemšanai, vienlaicīgi ar mainīgiem ierobežojumiem satikt ne savas mājsaimniecības locekļus. Taču pati pilsēta vienu brīdi gan atgādināja Rīgu Jāņu rītā – tik tukša tā bija.

Pirmās dienas, kamēr valstis cita pēc citas ieviesa ārkārtas situāciju un arvien jaunus ierobežojumus, pagāja atceļot, pārceļot uz vēlāku laiku vai uz interneta vidi iepriekš plānotos pasākumus un tikšanās. Tāpat vairākas reizes dienā nāca arvien jauna informācija no Eiropas Parlamenta par izmaiņām saistībā ar attālināto strādāšanu no mājām un izmaiņām darba kalendārā. (Es pati no marta vidus neesmu bijusi darba kabinetā, viens kolēģis nupat atsāka daļēju darbu no biroja.) Atminos, cik ātri attīstījās situācija un cik lielas bija neskaidrības, jo vēl trešdien domājām, vai piektdien plānotais pasākums Rīgā varētu notikt. Bet ceturtdien Latvijas valdība jau izsludināja ārkārtas situāciju. Nedēļas nogalē arī sekoja lēmums par pasažieru lidojumu pārtraukšanu. Hronoloģiski līdzīgi varētu aprakstīt daudzu jautājumu virzību pirmajās pandēmijas nedēļās.

Vienlaikus iepriekš iesāktais darbs ar dokumentiem – atzinumiem, ziņojumiem, iniciatīvām – turpinājās un, protams, nāca klāt arī jauni ar “Covid-19” saistīti jautājumi. Dace Melbārde kā vienu no savām prioritātēm ir izvirzījusi mediju politiku – redzot, cik dramatiskā situācijā ar reklāmas ieņēmumu zudumu mediji nonākuši, nolēmām krīzes kontekstā mediju jautājumu aktualizēt gan Kultūras un izglītības komitejā, gan Eiropas Parlamentā kopumā. Noorganizējām vairāku deputātu kopīgu vēstuli nozares atbalstam, uzsākām aktīvu komunikāciju ar komisāriem un Eiropas Komisijas pārstāvjiem, kā arī, protams, ar nozares pārstāvjiem. Krīzes situācija veicināja arī neformālās Eiropas Parlamenta deputātu mediju atbalsta grupas tapšanu. Manuprāt, šī krīze skaidri parādīja, cik nozīmīgi ir neatkarīgi un kvalitatīvi mediji, kā arī to, cik trausla ir to ekonomiskā dzīvotspēja. Attiecīgi ir izveidojusies daudz plašāka lēmumpieņēmēju izpratne par atbalsta medijiem un interneta platformu regulējuma nepieciešamību.

Viena tehniska lieta, ko atkārtoti varējām novērtēt, – cik ātrs Latvijā ir internets. Mums Briselē daudz biežāk sanāksmēs internetā ir jāatslēdz savas kameras, lai “neraustītos” skaņa vai mēs “nesasaltu” pavisam.

Kopumā par šo laiku varētu teikt – lai arī Bočelli Lieldienu koncerts tukšajā Milānas Domā bija iespaidīgs, tāpat kā daudzi citi kultūras notikumi internetā, tomēr, kad pirms pāris nedēļām vienu vakaru iemaldījāmies gandrīz tukšajā Briseles centrālajā laukumā, kur uz ēku sienām varēja vērot gaismas uzvedumu un izgaismota apļa vidū spēlēja vientuļš vijolnieks, smeldzīgi skaudri izjutu, cik ļoti man pietrūkst saskarsmes ar pasauli, klātesamības reālos, fiziskos notikumos.

FOTO no personīgā arhīva

ZZ.lv ARHĪVS

Virtuālā dzīve Briselē

Kategorijas