Jāņi no Jelgavas

2020. gada 24. jūnijs 06:47

1660

Personvārdu Jānis uzskatām par vienu no vislatviskākajiem vārdiem. Nemeklēsim tā etimoloģiju, kas pierādīs vārda nelatvisko izcelsmi, bet lūkosim pēc Jāņiem Jelgavā. Vai visi Jāņi bijuši vareni un izdarīgi, kā viņus apdzied tautasdziesmas?

Kas to vairs lai zina, cik Jāņu šajos ilgajos gadsimtos dzīvojuši Jelgavā, bet daudz viņu ir bijis gan. Un daudz arī tādu, kurus mūsu pilsētas vēsture atceras, kuri pielikuši roku tās attīstībā un uzplaukumā.

Jānis, ne Ivans

Pirmais latvietis, kam izdevies panākt, lai krievu valodā izdotajā diplomā tiktu ierakstīts latviskais vārds Jānis Rapa, nevis Ivans Rapa kā citos dokumentos un ieskaišu grāmatiņās, ir Jānis Rapa. Tas pats, kurš pabeidzis Jelgavas reālskolu, tas pats, kurš izdevis grāmatas un iekārtojis Annas Brigaderes muzeju “Sprīdīši”, kuru labprāt apmeklē arī jelgavnieki. Rapa gan kā grāmatizdevējs darbojies Rīgā, bet Jelgavā šajā jomā rosījies Jānis (arī Johans) Fridrihs Šablovskis. Viņš bijis grāmatu iesējējs, apgādātājs, veikala un maksas bibliotēkas īpašnieks. Jāsaka gan, ka sevi cienoši rakstnieki Šablovski neatzina. No 1866. gada līdz Pirmā pasaules kara sākumam apgādājis ap 200 grāmatu, pārsvarā lubu literatūru. Ievērojama daļa grāmatu iznāca sērijās “Šis un tas”, “Stāstītājs”, “Tautas bibliotēka”, komerciālos nolūkos Šablovskis ļoti rūpējies par izdevumu ārējo apdari. Jāatzīmē, ka izdeva arī latviešu grāmatniecībā pirmos saīsinātos ievērojamu ārzemju autoru darbu tulkojumus, piemēram, Džeimsa Fenimora Kūpera “Meža zvēru mednieku”.

Interesanta personība Jelgavas vēstures mozaīkā ir Jānis Valters – 1869. gadā šeit dzimis gleznotājs, viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem. Izglītojies Jelgavas reālskolā, kur zīmēšanu apguvis pie Kārļa Vīsnera, apmeklējis arī gleznotāja Jūliusa Dēringa darbnīcu, paralēli noskaņas gūšanai mācījies vijoļspēli. Vēlāk studējis Pēterburgas Mākslas akadēmijā un darbojies mākslinieku pulciņā “Rūķis”, bijis tā vadītājs. Dzīvojis Jelgavā, šeit vadījis privātu mākslas studiju. 1906. gadā pārcēlies uz Vāciju, kur pieņēmis Johanna Valtera-Kūrava vārdu. Gleznojis ainavas, portretus, sadzīves žanra ainas, aktus. Strādājis galvenokārt eļļas tehnikā. Izcils, izsmalcināts, jūtīgs kolorists. Individuālajā stilā sākotnēji atspoguļojas reālistiskas plenēra glezniecības, impresionisma, jūgendstila ietekme, gadsimtu mijas emocionālās noskaņas.

Divi ar vienādu uzvārdu

Jelgavas vēsturē ir nozīmīgi divi Jāņi Steglavi. Viens Steglavs, dzimis 1853. gadā, bijis teātra režisors, iestudējis dažādas lugas lauku teātros, darbojies Alunāna teātra trupā, vadījis Jelgavas Latviešu biedrības teātri, arī lokalizējis lugas latviešu teātra vajadzībām. Savukārt otrs Jānis Steglavs (dzimis 1873. gadā Jelgavas apkaimē nabadzīgu zemnieku ģimenē) – cariskās Krievijas, Latvijas un vēlāk Argentīnas uzņēmējs, kurš par miljonāru bija kļuvis jau cariskajā Krievijā 20. gadsimta sākumā. Pirmais pasaulē izstrādājis lidotspējīgu aeroplānu ar cietu virsmas pārklājumu (finieri) audekla pārklājuma vietā, apsteidzot vēlākos ražotājus par 20–25 gadiem. Cietā konstrukcija bija ievērojami smagāka, taču tai pašā laikā – drošāka un avārijas gadījumā ļāva glābt lidotāja dzīvību. Visas lidmašīnas Steglavs izmēģināja pats, lai gan cieta vairākas avārijas. Kā pats raksta savā atmiņu grāmatā “Darba dzīves patiesība”: “... ganos iedams, es domāju – “Kad izaugšu liels, kļūšu par kalēju. Sakrāšu naudu un nopirkšu mazu mājiņu, kur dzīvošu kopā ar vecākiem””... 15 gadu vecumā devies uz Jelgavu un četrus gadus mācījies par kapara kalēju. Lai gan darbs aizņem visu dienu no sešiem rītā līdz vēlam vakaram, jo Jānim jāveic arī “kalēja kalpa” pienākumi, katru brīvu brīdi viņš velta lasīšanai un mācībām. Pēc amata apgūšanas devies uz Krieviju – praktiski bez naudas, dažkārt vairākas dienas neēdis un piepelnīdamies gadījuma darbos. Pēc dažiem gadiem Pēterburgā Steglavam jau piederēja rūpnīca, kura ražoja un uzstādīja pilsētas komunālās saimniecības aprīkojumu. Viņa uzņēmuma kanalizācijas aku vāki Pēterburgas ielās atrodami joprojām. 1911. maijā Jānis Steglavs izstrādāja savu pirmo lidaparāta prototipu, kurš tika reāli arī izmēģināts. Pēc atgriešanās Latvijā darbojies kā būvinženieris, patentējis arī vairākus savus Pēterburgā izgudrotos pilsētas kanalizācijas ietaišu risinājumus.

Savulaik vecākā Jelgavas aptieka – “Galma aptieka”, kura tika dibināta jau 1578. gadā, 1888. gadā nonāca Jāņa Herteļa īpašumā, vēlāk pārcēlās uz Pasta ielu, tad pārtapa akciju sabiedrībā “J.Hertelis”. Jānis Hertelis bija farmaceits, aptiekārs, pirmais latviešu farmācijas maģistrs, sabiedrisks darbinieks, zinātnieks, filozofijas doktors un mākslas mecenāts, mācījies Jelgavas reālskolā, tad Tērbatas Universitātē. 1885. gadā dibinājis Kurzemes Farmācijas biedrību, bijis guberņas farmācijas inspektors. Jānis Hertelis pievērsās moderno praktiskās farmācijas metožu ieviešanai Kurzemes aptiekās. Viņš uzsāka vairāku preparātu, arī hematogēna, ražošanu, ieviesa jaunas analītiskās kontroles metodes, sekmēja praktiskās farmācijas izaugsmi. Jānis Hertelis kļuva par populārāko Kurzemes farmaceitu un veica arī plašu sabiedrisko darbību: bija ugunsdzēsēju biedrības priekšnieks, goda miertiesnesis u.tml. Savu īpašumu testamentā viņš novēlēja Kurzemes Farmaceitu biedrībai, kura pastāvēja līdz 1935. gadam.

“Manā dzimtenē,/Mīļā Kurzemē,/Klusā dārzā skaistpuķīte zied;/Baltās, nebaltās/Mūža dieniņās/Manim ceļš tur gaŗām iet.” Tik skaisti par savu dzimto pusi rakstīja Jānis Veismanis jeb dzejnieks Pavasaru Jānis. Lai arī dzimis 1867. gada Struteles pagastā un mācījies Struteles pagastskolā, tālākais ceļš saistīts ar Jelgavu. Studējis Jelgavas ģimnāzijā, pēc tam teoloģiju Tērbatas Universitātē. Kopš 1895. gada bija luterāņu mācītājs Jelgavas latviešu draudzē un laikraksta “Latviešu Avīzes” izdevējs un redaktors. No 1906. līdz 1912. gadam – Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks.

Draugos diviem Jāņiem

Kas gan būtu Jelgava bez Jāņa Bisenieka? Piedzimis 1864. gadā Kroņvircavā, desmit gadu vecumā sāk skolas gaitas Jelgavas 3. elementārskolā. Lai arī skolā saņem daudz piezīmju par sliktu uzvedību, tomēr uzslavu par izcilām spējām aritmētikā ir vairāk. Mācoties Jelgavas reālskolā, kļūst par tuviem draugiem ar Franci Trasunu – latgaliešu un latviešu kultūras un garīgo darbinieku, valstsvīru un literātu. Vēlāk Jānis studē zemkopību, un jau studiju laikā atklājas viņa komersanta dotības – viņš organizēja lētu pusdienošanu studentiem, izveidoja pašpalīdzības kasi, kur varēja saņemt īstermiņa aizdevumus. Šeit sadraudzējas vēl ar diviem ievērojamiem Jelgavas Jāņiem – Jāni Bergu, vēlāko “Vecauces” mācību un pētījumu saimniecības veidotāju, un Jāni Mazvērsīti, vēlāko Jelgavas Lauksaimniecības skolas direktoru. Ko Jānis Bisenieks tādu ir paveicis? Agronoms, uzņēmējs, sabiedriskais darbinieks un mecenāts Jānis Bisenieks bijis viens no Latvijas ievērojamākajiem tautsaimniekiem un komersantiem. Dibinājis Lauksaimnieku biedrību, Jelgavas komercbanku, bijis daudzu biedrību un iestāžu, arī skolu rosinātājs, dibinātājs, vadītājs, gadu arī Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks. Pavisam darbojās 17 dažādas viņa rosinātas un vadītas biedrības – krāšanas un aizdošanas, apdrošināšanas, kuģniecības, kooperatīvu, riteņbraucēju, un citas. Savulaik Jelgavā, Katoļu ielā, slējās lepns nams – Latvijas Lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības ēka jeb viens no leģendārā uzņēmēja Jāņa Bisenieka namiem, kuru projektējis ne mazāk slavens arhitekts Pauls Eplē.

Savulaik, kad latvietim jautāja, cik karotītes cukura jāliek pie tējas, ikviens atbildēja – trīs, vienu karotīti par katru Latvijas cukurfabriku. Cukura rūpniecība 20. gadsimta 20.–30. gados piedzīvoja strauju attīstību (Krustpils cukurfabrika, Liepājas cukurfabrika). Jelgava tajā ieņēma īpašu vietu – šeit tika atklāta pirmā cukura fabrika Latvijā. Latvijas cukura rūpniecības tēvs bija Jānis Laže, bez kura ticības cukurrūpniecības lielajai nozīmei Latvijā, iespējams, nekas nebūtu izdevies. Cukurbiešu kultūras perspektīvas viņš saskatīja jau pirms Pirmā pasaules kara, būdams mācību praksē Poltavas guberņā. Panākt, lai pie šīs kultūras ķertos arī latviešu zemnieki un tiktu nodibināti pārstrādes uzņēmumi, – tas kļuva par Lažes mūža misiju, pie kuras īstenošanas viņš, laužot aizspriedumus un pārvarot neveiksmes, ķērās 1922. gadā, kad sāka strādāt Zemkopības ministrijā. Jau 1925. gadā Jānis Čakste iemūrēja Jelgavas cukurfabrikas pamatakmeni, rūpnīcu bija projektējis Eižens Laube. 1926. gada 14. novembrī notika jaunās ražotnes svinīga atklāšana. Laže līdz 1940. gadam strādāja par Jelgavas cukurfabrikas direktoru, reizē pildot Valsts cukura monopola pārvaldes priekšnieka pienākumus. Pirmskara Latvijā Jānis Laže atkārtoti – 1929. un 1936. gadā – apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Rakstniecība un biškopība

Būt par skolotāju – tā ir misija. Ir daudz labu un izcilu skolotāju, bet tikai par vienu viņa audzēkņi, paši jau sirmām galvām, ar lepnumu saka: “Es esmu Grestes skolēns.” Satiekoties viņi akcentē: “Mēs, grestieši!” Pedagoga gaitas Jānis Greste uzsāka Valmierā, bet no 1907. gada līdz 1910. gadam strādāja Tirdzniecības skolā Rīgā. Šajā laikā viņš lika pamatus vēlākajam Skolu muzejam un Mācību līdzekļu nodaļai, nodibināja Muzejnieku (muzeju darbinieku) biedrību un bija tās pirmais priekšnieks. No 1922. līdz 1934. gadam Jānis Greste strādāja par skolotāju Jelgavas 2. ģimnāzijā. Viņš izveidoja ar mācību līdzekļiem tik bagātus ķīmijas un dabaszinātņu kabinetus un laboratorijas, ka tie kļuva par skolu muzejiem. Greste organizēja un vadīja dabaszinātņu skolotāju vasaras kursus; pie Latvijas Skolotāju savienības nodibināja Pedagoģijas muzeju. Mūža otrā pusē pievērsās Latvijas zemes bagātībām: bija viens no pirmajiem Zemes bagātību pētīšanas komitejas organizatoriem un darbiniekiem; noorganizēja un vadīja Latvijas Derīgo izrakteņu muzeju, uz kura bāzes radīts tagadējais Dabas muzejs. Greste sarakstījis grāmatu “Derīgie izrakteņi”, publicējis presē ap simts rakstu par pedagoģijas problēmām, par derīgajiem izrakteņiem, atmiņas par Rūdolfu Blaumani. Priekšlasījumu skaits pārsniedz tūkstoti. Pedagoģisko zinātņu veidošanā Jānis Greste ir viens no celmlaužiem, muzeoloģijā – pats pirmais teorētiskās domas atzinējs un risinātājs.

Plašākai sabiedrībai mazāk zināms ir Jāņa Skurbes – pedagoga un literāta – vārds. Pedagoģiskajā darbā aizvadījis gandrīz piecdesmit gadu, bijis Jelgavas bērnu patversmes “Altona” vadītājs, skolotājs Jelgavas 3. pamatskolā un Jelgavas Lauksaimniecības vidusskolā, pasniedzējs Jelgavas Skolotāju institūtā. Nedaudz arī rakstījis – publicēta luga bērniem “Traucēta mācīšanās”, periodikā – raksti par biškopību, kristīgo morāli, dzejoļi. Laikabiedri atceras: “Jānis bija skaļš, pašapzinīgs vīrs, pamanāms jebkurā sabiedrībā. Viņš bija Jelgavas žurnālistu un rakstnieku biedrības biedrs, arī prasmīgs biškopis, viņš radināja arī bērnus darboties dravā, mācīja pēc pirkstu līnijām un īkšķa saredzēt, vai cilvēkam ir talants uz bitēm vai ne.”

Raiba biogrāfija ir vēl vienam Jelgavas Jānim – Jānim Kauliņam – latviešu virsniekam, politiķim un sabiedriskajam darbiniekam, Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas biedram, 3. un 4. Saeimas deputātam, arī Latvijas iekšlietu ministram un zemkopības ministram. Lai arī dzimis Rīgā, darba mūžs lielā mērā saistās ar darbu un ievērojamiem amatiem Jelgavā. Viņš strādāja par Valsts Zemes bankas Jelgavas nodaļas priekšnieku, kā arī bija 16. Jelgavas aizsargu pulka autorotas komandieris. Vēlāk, izjutis uz savas ādas politiskās dzīves ēnas un saules puses, pēc pensionēšanās 1938. gadā atkal dzīvoja Jelgavā, bija Jelgavas kredītbiedrības valdes loceklis un Kalpaka bataljona biedrības biedrs. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Jānis Kauliņš atsāka strādāt par grāmatvedi Jelgavas Valsts apdrošināšanas kantorī. 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā viņu apcietināja un izveda uz Novosibirskas apgabalu, kur piesprieda nāvessodu.

Piestāv arī sportistiem

Ne tikai uzņēmēji, skolotāji un literāti bija Jāņi. Arī sportistiem piestāv šis vārds. Jānis Arvīds Kavals – latviešu grieķu-romiešu stila cīkstonis, 1929., 1931. un 1934. gada Eiropas čempionātu dalībnieks, 1931. gadā ieguvis bronzas medaļu. Četrkārtējs Latvijas čempions vidējā svarā. Ikdienā strādājis par policistu, diemžēl 1940. gada decembrī apcietināts “par piedalīšanos sarkanās armijas sagaidītāju piekaušanā” un pēc pieciem gadiem miris ieslodzījumā Astrahaņā.

Arī izcilākais šķēpa metējs pasaulē ir mūsējais – Jānis Lūsis. 1968. gada vasaras olimpisko spēļu čempions. Desmitkārtējs Latvijas čempions, četrkārtējs Eiropas čempions, divpadsmitkārtējs PSRS čempions un divkārtējs pasaules rekordists šķēpa mešanā. 2014. gadā uzņemts IAAF Slavas zālē par “sevišķu ieguldījumu [vieglatlētikas] sportā”. Interesanti, ka pēc vidusskolas beigšanas Jānis gatavojās studēt agronomiju. Taču viņu saistīja arī sports. Skolā viņš nodarbojās ar vieglatlētiku, volejbolu, basketbolu. Sporta nometnē pamēģināja mest šķēpu, taču treneris uzskatīja, ka no Lūša šķēpmetējs neiznāks. Šis spriedums izrādījās liktenīgs. Lauku zēnā pamodās spīts, un viņš iesniedza dokumentus nevis Lauksaimniecības akadēmijā, bet Fizkultūras institūtā. Un labi, ka tā.

Stāsts par Jelgavas Jāņiem nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu Jāni Čaksti – vienu no izcilākajiem Latvijas valstsvīriem. Pēc Maskavas Universitātes absolvēšanas Jānis Čakste Jelgavā sāka strādāt Kurzemes guberņas prokuratūrā. Pēc pāris gadiem aizgāja no prokuratūras un sāka strādāt par advokātu. Viņš labi pārzināja likumus un centās aizstāvēt latviešu zemniekus pret vācu muižkungu patvaļu. Latviešu sabiedrība novērtēja Čakstes apķērību un līdera dotības, viņš drīz vien tika ievēlēts par Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieku, turklāt uzņēmās vadīt arī Kurzemes Biškopības biedrību un Jelgavas Sarkanā Krusta komiteju. Vērienīgākais projekts, ko Jānis Čakste īstenoja Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieka amatā, bija IV Vispārējo latviešu dziesmu un mūzikas svētku sarīkošana 1895. gada vasarā Jelgavā. Par spīti ierēdņu pretestībai un nelabvēlīgiem laika apstākļiem, Dziesmu svētki izdevās lieliski, kas vēl vairāk nostiprināja Čakstes reputāciju latviešu sabiedrībā. Svētku rīkošanā viņš bija ieguldījis 4000 zelta rubļu no savas kabatas, bet ieguldījums bija tā vērts, jo būtiski stiprināja latviešu pašapziņu. Jānis Čakste bija arī lielisks vīrs un rūpīgs tēvs saviem deviņiem bērniem – pieciem dēliem un četrām meitām. Te ir vietā stāsts par Čakstes gredzeniem. Jānis Čakste bija domājis: “Mani dēli un viņu vīriešu kārtas pēcteči mantos Čakstes uzvārdu, bet ko varētu mantot manas meitas un viņu meitas? “Pēc šādām pārdomām Jānis Čakste lika izgatavot četrus vienādus zelta gredzentiņus ar emaljā veidotu čakstīti uz ozola zariņa, un katra meita saņēma gredzenu, kurā bija iegravēts viņas vārds un dāvināšanas gads – 1924. Gredzeniem bija pieņemti vairāki noteikumi, viens no tiem, ka gredzenu manto pirmdzimtās meitas, un otrs – gredzentiņa īpašniecēm vēlams satikties ik pa 100 gadiem Čakstes dzimšanas dienā 14. septembrī, tā atceroties savu izcelšanos. Pirmo reizi tikšanās būs 2014. gadā. Pašlaik meitu Janīnas, Aldonas un Dailas gredzeni ir pie viņu pēctecēm, bet Maigas gredzens diemžēl izsūtījuma laikā ticis nozagts.

+ 3

ZZ.lv ARHĪVS

Jāņi no Jelgavas

Kategorijas