Eiropas Savienības vienotības pārbaude – repatriantu atgriešanās

zz.lv

2020. gada 19. jūnijs 05:59

Eiropas Savienības vienotības pārbaude – repatriantu atgriešanās

Sākoties “Covid-19” krīzei, savās mītnes zemēs bija jāatgriežas tūkstošiem eiropiešu. Dzirdēti neskaitāmi repatriantu stāsti – gan pozitīvi, gan negatīvi, vairāk kā jebkad iepriekš liekot novērtēt Eiropas Savienības (ES) pilsoņu pārvietošanās iespējas tās teritorijā. Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle atzīst: “Dalībvalstis sekmīgi ieviesa un turpina repatriācijas avioreisus, kā arī prāmju satiksmi, kas ļauj valstu piederīgajiem atgriezties, ievērojot valstu individuāli noteiktos karantīnas noteikumus.” Savukārt Tatjana Ždanoka tomēr piebilst, ka daudzas ES valstis šajā laikā saskārušās ar problēmām, kas saistītas ar iedzīvotāju atgriešanos mājās. Tiesa, viņa atzīst, ka problēmas gan vairāk bijušas ar pilsoņu atgriešanos no valstīm ārpus Eiropas Savienības.

“Bet arī ES iekšienē parādījās milzu problēmas ar cilvēku pārvietošanos. Daudzas valstis aizvēra savas robežas, nesaskaņojot to ar ES institūcijām. Piemēram, Polija vienkārši paziņoja, ka “neviens netiks iekšā, neviens nebrauks ārā”. Tāda vienpusēja rīcība bija iespējama tāpēc, ka savulaik netika pieņemta kopējā Eiropas pieeja iekšējo robežu slēgšanai ārkārtas gadījumā. Es toreiz biju viena no ziņotājiem par Šengenas kodeksu no parlamenta puses. Parlaments pat iesaldēja sarunas uz ilgu laiku, bet pārvarēt nostāju neļaut kopējo rīcību, ko aizstāvēja dažas valstis, mums neizdevās,” situāciju skaidro T.Ždanoka. Viņa piebilst: “Daudzi mūsu cilvēki, kas gribēja un bija gatavi atgriezties Latvijā ar savu privāto autotransportu cauri Polijai “Covid-19” krīzes periodā, saprata, ko nozīmē valstu egoisms. Polijas rīcība pat pārkāpa esošo Šengenas kodeksu, jo bija panākta vienošanās, ka viņi ļaus cilvēkiem atgriezties dzimtenē, un Polijai bija nodoti visi repatriantu saraksti. Kopā ar Igaunijas deputāti Janu Toomu (Yana Toom) mēs esam vērsušies Eiropas Komisijā, pieprasot viņu starpniecību un konkrētu problēmas risinājumu.”

Par atgriešanos mājās Eiropas Parlamentā saņemts arī gana daudz sūdzību. Visvairāk sūdzību bijis par to, ka iespēja atgriezties nav nodrošināta visiem. “Tiešām pirmajās nedēļās informācijas trūkums bija acīmredzams, repatriācijas reisu bija ļoti maz, informācija par tiem bija nesavlaicīga un dažreiz pat neprecīza. Turklāt vēl problēma, šķērsojot sauszemes robežas tiem, kas gribēja atgriezties ar autotransportu. Sūdzību bija ļoti daudz,” atzīst T.Ždanoka.

Savukārt R.Zīle vērš uzmanību, ka sūdzības drīzāk rodas saistībā ar neizpratni par dalībvalstu pieņemtajiem atkopšanās no krīzes un ierobežojumu mazināšanas noteikumiem, proti, par karantīnas ievērošanas noteikumiem, kas šobrīd ceļojošo Baltijas iedzīvotāju vidū ir mīkstināti, taču ir neizpratne par to, kas notiek ar kādā no Baltijas valstīm iebraukušu citu valstu iedzīvotāju, kurš ieceļojis caur kādu citu Baltijas valsti.

Protams, situācija “Covid-19” pandēmijas laikā bija nepieredzēta un ne viss izdevās gludi un bez problēmām, tādēļ pašlaik jau var spriest par pieļautajām kļūdām ar skatu nākotnē, kā tās izlabot.

T.Ždanoka uzskata, ka galvenā bijusi stratēģiska problēma – kopējās Eiropas Savienības kompetences trūkums būtiskajos jautājumos. Viņa spriež: “Savienība pastāv ne tikai dažu valstu ērtībai, bet arī dialogam, sapratnei un kopīgiem risinājumiem, pārvarot problēmas. Šādi risinājumi vispirms ir jāatrod sociālajā un veselības aprūpes jomā, kā arī robežu šķērsošanās jomā.”

“Pirmā un lielākā kļūda bija Eiropas Komisijas nespēja adekvāti reaģēt uz krīzes pirmajiem momentiem, tostarp saistībā ar pilnīgu solidaritātes trūkumu medicīnas un aizsarglīdzekļu piegādē tobrīd vissmagāk skartajām dalībvalstīm. Kā nākamais ir jāmin ilgas un smagas iziešanas no krīzes finanšu plāna pārrunas, kuras šoreiz sakrīt ar būtiskā ES daudzgadu budžeta veidošanu, kur ir risks, ka dalībvalstu vienošanās labākajā gadījumā notiks tikai rudenī, dažus mēnešus, pirms faktiski jaunajam daudzgadu budžetam būtu jāsāk jau strādāt. Kas būtu jāmaina? Neraugoties uz papildu finanšu mobilizēšanu dalībvalstu izejai no krīzes, ir īpaši svarīgi nepieļaut, ka iziešana no krīzes, kas balstās tostarp uz vērienīgiem dalībvalstu valdību finanšu glābšanas pasākumiem attiecībā pret saviem biznesiem, raisītu disbalansu ES vienotajā tirgū un konkurētspējā, kas būs kritiska Latvijas uzņēmumiem, nosargājot savu izcīnīto tirgus daļu gan ES tirgos, gan arī Latvijā,” vērtē R.Zīle.

Krīze māca augstāk novērtēt ģimeni un draugus

Pandēmijas ierobežojumu apstākļos jelgavniece Agnese Āboliņa, kas strādā par tulci, par darba trūkumu nesūdzas. Viņai pat klientu pasūtījumu ir manāmi vairāk, nekā tas bija pirms krīzes jeb “normālībā”. Lielā mērā tas saistīts ar to, ka Agneses sastrādātais tiek patērēts interneta vidē.

Kanāriju salas, kur dabā ir “mūžīgs pavasaris” un kas atrodas Atlantijas okeānā krietni tuvāk Āfrikai nekā Spānijai, kam šīs salas pieder, Agnesei ir jauka atpūtas vieta, ko viņa ielāgojusi jau no vecākiem. Šoreiz viņa turp devās kopā ar draugiem.

No Rīgas Agnese kopā ar trīs draugiem izlidoja 7. martā. Pirms izlidošanas atpūtniekiem bija zināms, ka vīruss “Covid-19” Kanāriju salu administratīvajā centrā Tenerifē ir konstatēts vienam cilvēkam. Bija slēgta viena viesnīca, taču saslimšanas gadījumi neatkārtojās. “Pirms lidojuma jau nekas īsti neliecināja par pandēmiju. Vismaz nekādi ceļošanas ierobežojumi uz mums tolaik neattiecās,” atceras Agnese. Peldoties un sauļojoties draugu četriniekam ātri vien brīvdienu nedēļa pagāja. “Sestdien, 14. martā, mēs vairs nestaigājām pa pilsētu, bet, sēžot viesnīcas balkonā, vairākas stundas gaidījām internetā pārraidīto preses konferenci, kas bija paredzēta pēc Latvijas valdības un Krīzes vadības padomes ārkārtas sēdes. Preses konferences sākums tika vairākkārt pārcelts. Nākamajā dienā mums bija paredzēts izlidot uz mājām. Gribējās saprast, kā tas ir paveicams. Vai nav atcelti lidojumi uz Angliju, caur kurieni mums bija plānots atgriezties,” atceras Agnese. Ceļotājiem nomierinoši licies tas, ka, neskatoties uz četrarpus tūkstošu kilometru attālumu no mājām, viņi tomēr atradās Eiropas Savienības valsts Spānijas teritorijā un bez sakariem un pakalpojumiem atstāti netiks.

Ceļojuma pēdējā dienā, kas bija svētdiena, 15. marts, draugu četrinieks uz Tenerifes lidostu aizbrauca ļoti savlaicīgi. Agnese atceras, ka lidostas ēka bija pārslogota. Cilvēks pie cilvēka, dažs sēž uz grīdas. Taču visi veikali un kafejnīcas bija slēgti. Sejas maskas gan tikai reti kuram. “Brīdī, kad sēdējām uz čemodāniem un runājāmies, pie mums pienāca divas jaunas blondas sievietes. Viņas priecājās, ka satikušas latviešus. Pratināja mūs par to, kā plānojam lidot. Viņu reiss atšķirībā no mūsējā bija atcelts. Aviokompānija latvietēm piedāvāja atgriezties caur Maskavu un vēl citādi, kas nebija viņām pieņemami. Par repatriācijas reisiem tolaik vēl nerunāja. Par spīti tam, abas bija optimistiskas, taču kā viņām veicās, es nezinu,” saka Agnese.

Laimīgā kārtā jauniešu četriniekam tālākais ceļš uz Latviju ritējis kā pa diedziņu. Lidmašīna Tenerifē nekavējās un Londonā, Lutonas lidostā, nosēdās laikā. Dīvaini licies, ka salonā bija palikušas dažas brīvas vietas. Agnesei tieši blakus divi tukši krēsli tieši būtu derējuši Tenerifē iestrēgušajām latvietēm.

Lutonas lidosta bijusi kā pretstats iepriekš redzētajam Tenerifā. Proti, lidosta tukša kā izslaucīta, visi veikali, kafejnīcas vaļā, bet apmeklētāju tur nebija. Visās malās roku dezinfekcijas līdzekļi, liela daļa lidostas personāla – sejas maskās. Lutonas lidostā stingri tika ievēroti karantīnas pasākumi,” teic Agnese.

Taču vēl lielāks bijis četrinieka pārsteigums, ierodoties Rīgas lidostā. “Likās, ka mēs esam nokļuvuši kādā zinātniskās fantastikas pasaulē. Lidostā mūs sagaidīja medicīnas darbinieki baltos aizsargtērpos un skafandros. Bija izvietoti plakāti ar jautājumiem: “Vai jums ir klepus?”, “Vai jūtaties slikti?” Turpat arī norādes, kur būtu jāiet, ja ir šādas nevēlamas sajūtas,” Agnese uzsver nopietnību, kāda pandēmijai tika pievērsta Latvijā, kur vēl tolaik neviens no “Covid-19” nebija miris.

Agnese domā, ka pandēmijas krīze palīdz izvērtēt lietas, kas cilvēkam tiešām ir svarīgas. Pašizolācijas laikā atklājās, cik svarīga viņai ir ģimene, tostarp vecvecāki, ko divas nedēļas apmeklēt bija aizliegts. Agnese ir diezgan skeptiska cerībās, ka pandēmijas krīze drīzumā tiks pārvarēta. “Nesen lasīju, ka Kembridžas Universitāte jau ir noteikusi, ka visu nākamo gadu darbosies tālmācības režīmā. Nezinu, varbūt vēl kaut kas mainīsies. Tomēr, ja tāda pasaulē nozīmīga augstskola pieņem šādu lēmumu, tas rāda, ka pandēmijas briesmas vēl ir diezgan nopietnas. Es gan nevaru iedomāties, kā attālināti var studēt medicīnu un daudzas citas neatliekami svarīgas jomas,” prāto A.Āboliņa.

Materiāli tapuši sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā

FOTO no “Ziņu” arhīva

ZZ.lv ARHĪVS

Eiropas Savienības vienotības pārbaude – repatriantu atgriešanās

Kategorijas